Trešdiena, 22.Oktobris 2014. » Vārdadienas svin: Irīda, Īrisa;
Meklētājs:

Jurģis Spulenieks: Gatavs pacīnīties pats ar sevi

Lauma Brežģe un Evita Bandere, 13.12.2013. 13:08 | komentāri (1)

Spēlmaņu nakts balva ir tikai sākums, un tas ir labs dzinulis, lai ietu tālāk, intervijā stāsta Jurģis Spulenieks.
Jurģis Spulenieks: Gatavs pacīnīties pats ar sevi

Galerijas:

Jaunais aktieris Jurģis Spulenieks, kuru teātra mīļi patlaban uz skatuves var redzēt piecās izrādēs, ir cienīgs godam valkāt vārdu „daudzsološs”. Aktiera talants ir atzīts arī profesionālu teātra kritiķu aprindās, piešķirot Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks par Edžiņa atveidošanu izrādē “Indrāni” Latvijas Nacionālajā teātrī un lomām izrādē “Minga rēgi” Teātrī TT.

Ar Jurģi Spulenieku tiekamies klubā „Depo” pēc izrādes „Minga rēgi”, kas Spēlmaņu naktī atzīta par labāko izrādi jauniešu auditorijai. Iesildoties sarunai, Jurģis žilbinošā vienkāršībā runā par savu tagadējo pieredzi ar padsmitgadniekiem un atklāj skatuves knifus un to, kā daudzo lomu ieskāvumā nesajukt prātā. „Veselīgā variantā būtu jābūt tā, ka akadēmijas procesā tevi apmāca un tu elementāri iemācies pārslēgties no tēla un tēlu. Bet kā ir man pašam? Tā ātri atiet es vēl mācos, bet, protams, pirms katras izrādes man ir savs rituāls un sava sagatavošanās, kas jau ir daļa no izrādes. Man izrāde sākas ātrāk - nevis tad, kad atnāk skatītāji, bet tad, kad es atnāku uz teātri, sagrimējos un tamlīdzīgi,” stāsta jaunais aktieris. Sarunas gaitā līdzās gada notikumam teātra mākslā pievēršamies arī Latvijas Kultūras akadēmijai – Latvijā vienīgajai augstskolai, kur sagatavo skatuves mākslai, Jurģa Spulenieka pirmajai kino pieredzei, iejutienam pedagoga ādā un sadarbībai ar režisoru.

Evita Bandere: Vai Spēlmaņu nakts balva tev uzliek kādu pienākumu?

Es nezinu, vai tas uzliek pienākumu, bet man liekas, ka tā ir kaut kādā ziņā atbildība - nu vairs nav atkāpšanās ceļa, ir jāiet uz priekšu, ir jāmočī, jādara lietas.

Lauma Brežģe: Nesen raidījumā “100g kultūras” bija saruna par Spēlmaņu nakti. Īpaši kritiski izteicās režisors Dž.Dž.Džilindžers, sakot, ka Spēlmaņu nakts ir tikai sistēma, birokrātija. Kā tu to redzi?

Man ir prieks. Tā balva lielāku prieku un emocijas rada tuviniekiem. Mana mamma ir sajūsmā, vecmāmiņa ir priecīga, vecmāmiņas māsīca priecājas. Es esmu no Kuldīgas, un man no turienes zvana un saka - skola ar tevi lepojas. Okei. Kamēr es piecus gadus studēju, nelikās ne zinis - tagad lepojas. (Smejas) Skaisti. Skaidrs, ka tas ir priecīgi. Kaut kādā ziņā tā ir laimes spēle, jo, būsim reāli, tas ir astoņu cilvēku viedoklis. Es neapšaubu žūriju, bet bieži tā mēdz būt - ja visu nosaka astoņi cilvēki, protams, var būt tā, ka subjektīvais ņem virsroku pār objektīvo.

Man šķiet, ka Spēlmaņu nakts ir laba tradīcija. Ir vajadzīgs izvērtējums par to, ko mēs darām un kā mēs darām, jo citādi ir ļoti viegli ieiet pašmērķībā. Tu vari cept tās savas bulciņas, bet vajag kādu, kas viņas ēd, pats jau visu nevar apēst. Un pircējs ir tas, kas teiks - jā, šitā ir garšīga, šito var ņemt. Ar teātri ir tieši tāpat. Skaidrs, ka skatītāju apmeklējums ir viena lieta, bet ir vajadzīgs arī profesionāls izvērtējums. Ja Spēlmaņu nakts ir viena no lietām, kas pilda šo funkciju, man liekas, ka tas ir ļoti labi.

E.B.: Kā jaunajam aktierim sadzīvot ar sajūtu, ka saņemtā Spēlmaņu nakts balva ir augstākais apbalvojums teātra mākslā valstī? Pašu balvu tu vēl rokās neesi turējis, bet kur, tavuprāt, aktierim augt tālāk?

Nu kā, vēl jau ir Oskars un vēl visādas balvas. (Smejas) Rokās turējis vēl neesmu, bet tas, ka balvu esmu saņēmis, nenozīmē, ka viss, darbiņš ir pabeigts. Tas ir sākums. Un tas ir labs dzinulis, lai ietu un darītu tālāk. Izcili, forši! Es saņemu balvu un, dod dieviņš, nenokristies līmenim un augt!

L.B.: Par dzinuli runājot. Kad izrāde “Labākais cilvēks Takhurannā” vēl tikai tapa, režisors Andris Kalnozols par tevi teica, ka tu esot daudzsološs jaunais aktieris, kurš elpu ievelk pirmdienā agri no rīta un izpūš svētdienā vēlu vakarā. Vai ir tāda sajūta, ka visa ir ļoti daudz?

Es citādāk nemāku. Es pēc horoskopa esmu vērsis un man vienmēr ir kaut kas jāvelk - daudz un dikti, un jo vairāk, jo labāk. No otras puses ir tā - es pats zinu, ka man ir laiks, ko veltīt tam darbam. Negatīvā puse ir tāda, ka es neesmu sakārtojis savu privāto dzīvi, es neesmu sakārtojis ļoti daudzas lietas, kas cilvēkiem dzīvē šķiet pašsaprotamas. Līdz ar to šīs lietas man neatņem laiku, šo laiku es ziedoju teātrim. Tas, cik ilgi tā var darīt, tas ir cits jautājums. Skaidrs, ka dzīvē vajag arī veselību. Bet tas, ka man patīk darīt daudz - jā, tā laikam ir.

L.B.: Pirms intervijas tu stāstīji, ka pasniedz publisko runu, cik saprotu, jauniešiem. Arī veiksmīgā izrāde “Minga rēgi” ir jauniešu auditorijai. Vai tā ir tev saprotama auditorija?

Olaines 1. vidusskolā pasniedzu vidusskolniekiem un Juglas Mūzikas skolā es pasniedzu vecumā no astoņiem līdz četrpadsmit gadiem. Ar viņiem ir viegli runāt. No vecākiem cilvēkiem es bieži mulstu, tāpēc, ka viņu pieredzi es varu tikai iztēloties. Es neesmu to izdzīvojis. Jauniešu pieredzi kaut kādā ziņā esmu piedzīvojis, līdz ar to mums ir krustpunkti un es varu izdarīt secinājumus. Pusotru stundu es esmu skolotājs, bet tai pašā laikā es atceros, kurš skolotājs skolā man patika, kurš nepatika. No tā es varu izdarīt secinājumus - kā viņiem mācīt, ko darīt, kas un kā. Bet prasīgam arī ir jābūt. Tas ir fakts.

L.B.: Nav grūti?

E.B.: Respekta trūkums?

Nē, tur savākušies baigi foršie jaunieši. Tas ir labi. Olainē viņiem tas ir izvēles priekšmets. Man nav jācīnās ar tiem, kam to negribas, kam tas nepatīk un tamlīdzīgi. Tas, ka es esmu skolotājs - jā, tas man ir izaicinājums. Atkal kaut kas jauns. Es neesmu mācījies pedagoģiju, bet es esmu mācījies to tehniku. Pedagoģija man sanāk kā aktiermeistarība - nospēlēt skolotāju.

L.B.: Vai ir kādas lomas, kas tev šķiet tematiski vissaistošākās?

Man daudzi ir teikuši - tu vienmēr esi tāds ļoti komisks. Man nav svarīgi, vai es izskatos komisks vai traģisks. Man svarīgākais ir stāstīt stāstu. Un darīt to visiem komandā - ar režisoriem, skatuves partneriem, scenogrāfiem. Visiem. Teātris ir kompromisu māksla. Un brīnums rodas tad un izrāde sanāk, ja rodas kompromiss starp visiem šiem cilvēkiem. Tas ir otršķirīgi, vai tas sanāk smieklīgi vai mazāk smieklīgi. Ar to pašu “Labākais cilvēks Takhurannā” un “Cilvēks šinelī” - kāpēc man ļoti patīk šīs lomas spēlēt, jo šajā dzīves posmā, kad taisījām šinelīti un Takhurannu, man pašam bija svarīgi sevī un citos pētīt egocentriskumu. Līdz ar to tas parādās arī šajos abos darbos. Svarīgi ir atrast krustpunktu. Un kā to visvieglāk atrast? Ņemot no savas dzīves, no savas pieredzes, no tā, kas tev tobrīd interesē, kas tevi kādreiz mūžā ir aizkustinājis, sasmīdinājis.

L.B.: Tu esi mierīgs cilvēks pēc dabas?

Es esmu mierīgs, bet ir kaut kādas lietas, par kurām es tiešām sacepos.

L.B.: Globāli?

Gan globāli, gan privātajā dzīvē. Skaidrs - izvest var jebkuru cilvēku. Arī Dalailamu. Lai gan to es gribētu redzēt. (Smejas) Jā, es reizēm pat izvēlos apzināti mierīgu pozīciju, jo, manuprāt, miers ir vērtība, uz ko ir vērts tiekties. Man pašam tas šķiet svarīgi - ir vajadzīgs kaut kāds miers, dvēseles miers, harmonija. Ir lietas, par ko es iecepos. Teiksim, par izteiktām netaisnībām. Ir arī sociālie procesi, par ko iecepos, bet es baidos par to runāt, jo neuzskatu, ka mana argumentācija un viedoklis būtu tik stabili un spēcīgi, ka būtu vērts kādam kaut ko stāstīt.

E.B.: Vai ir lomas, ko tu nekad nespēlētu? Kaut vai šīs iecepšanās vai savu, privātu, iemeslu dēļ.

Es neesmu tik pieredzējis, lai atbildēt uz šo jautājumu, jo šobrīd esmu tādā stadijā, kad es būtu gatavs pacīnīties pats ar sevi. Pats foršākais ir tad, ja aktieri noliek ne sava komforta zonā. Teiksim - jā, šitādus es esmu spēlējis, man ir ērti, forši. Bet tas nekas, ka tu jūti - tev parādās sūniņas. Tur jau var tas brīnums notikt, un tas ir profesijas brīnums - tu vari būt jebkas: santehniķis, karalis, līķis. Ir forši, ja tevi var dažādot. Bet tur ir vajadzīgs gudrs režisors, jo es ļoti labi arī saprotu, kāpēc repertuārteātrī režisors ņem konkrētu aktieri, jo viņš var izdarīt to, to un to. Elementāri - viņam ir doti divi mēneši, lai uztaisītu izrādi. Izstiepies vai saraujies, tev tā izrāde ir jāuztaisa! Protams, viņi nav ieinteresēti baigi eksperimentēt, lai gan man bieži vien liekas, ka vajadzētu.

L.B.: Bet ir jau neatkarīgie teātri, kas eksperimentē.

Jā, es tagad spēlēju Dirty Deal Teatro, “Minga rēgos”, arī Nacionālajā teātrī.

L.B. Vai tu piedalītos izrādē par sociāli aktīvām tēmām? Kā piemēru minu „Leģionārus” Ģertrūdes ielas teātrī, kas ir salīdzinoši piezemēts un pieklājīgs variants, ja paskatās, ko uz Rīgu mēdz atvest Homo Novus, Homo Alibi.

Es piedalītos, jo es neesmu to nekad pamēģinājis. Cits jautājums, ka man pašam tā, iespējams, ir prāta komforta zona – tuvākas ir tās izrādes, kurās runa ir par cilvēku, nevis par politiku vai sociālām lietām. Bet es gribētu tādā izrādē piedalīties. Kas zina, varbūt cilvēkos izdotos radīt katarsi, ka viņi pēc tam paņemtu lāpas rokās un dotos revolūcijā. Ar politiskām izrādēm cilvēkus iekustināt darbībai ir stipri vienkāršāk, jo tiek pausta viena pārliecība un mērķis vai arī norādīts uz kaut kādu problēmu kopu un skatītājam ir vieglāk no tā uzkurināties. Par cilvēciskajām izrādēm - tāds mērķis būtu skaists, bet to ir grūtāk panākt. Piemēram, nospēlēt tā, ka skatītājs noskatās izrādi, iemīlas un kardināli izmaina savu dzīvi. Būtu skaisti, ja tā notiktu.

E.B. Jaunie aktieri parasti tiecas arī kino virzienā. Cik tu šo lauku esi apguvis?

Es esmu vienā īsfilmā nofilmējies - Laumas Balodes filmā „Sterilā zona”, kas starptautiskos īsfilmu festivālos diezgan labas vietas saņēma. Tur bija tas, ko jau teicu par kompromisu, ka visiem jārunā vienā valodā. Komanda bija fantastiska. Laumai tas bija maģistra darbs režijā. Viņa bija ļoti ieinteresēta un forša. Filmā mana mīļotā bija Inese Pudža, manu mammu tēloja Lāsma Kugrēna, es pats spēlēju studentu-ķirurgu. Filmai ļoti labi gāja Eiropas īsfilmu festivālos. Pagaidām lielāku kinolomu man nav bijis. Šovasar filmējos vienā epizodē krievu seriālā. Es sapratu, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, cik ļoti cītīgi es mācītos krievu valodu. Man ar krievu valodu ir milzīgas problēmas. Esmu no Kuldīgas, kur neviens nerunā krieviski. Tagad filmēšanas laukumā ir epizode, kur jārunā krieviski. Lūdzu! Tev gadās slikta pieredze karjerā tava muļķuma dēļ, jo neesi kaut ko iemācījies.

L.B. Vai Latvijā ir vispārīgi jūtama vēlme jaunajiem aktieriem filmēties vai uz to neiespringst?

Ir. Protams. Es domāju, slikts aktieris ir tas, kurš negrib filmēties. Tas ir viens no Kultūras akadēmijas mīnusiem, ka kino specifiku tur nemāca. Ja es skaitos profesionāls aktieris, es gribu zināt, kas man jādara, kad ieslēgta kamera, kur man jāmeklē gaisma – elementāras lietas. Cits jautājums, ka to tu, visticamāk, nevari iemācīties teorētiski. Tāpēc ir jāsaka paldies iespējai filmēties kādā studentu filmā. Tā ir pieredze. To, protams, varētu attīstīt lielākā mērogā, likt kā obligātu normu, ka katram studentam vajadzētu iziet kinopraksi. Vajadzētu arī nomenedžēt, ka katru arī uzaicina. Lai ir tas mazais ķeksītis. Bieži notiek tā, ka pēc akadēmijas pabeigšanas tevi uzaicina filmēties reklāmā, seriālā, un tu sāc visu kārtīgi, teatrāli darīt. Man nav daudz sanācis filmēties, bet tas ir ļoti interesants, aizraujošs process.

L.B. Pastāsti par kādu stulbumu, kas gadījies uz skatuves! Ir bijis tā, ka kāda atgadījuma dēļ gribas mest plinti krūmos? Vai amizantās situācijas tomēr bijušas vairāk?

Tā, ka jābēg prom, nav gadījies. Amizantie brīži ir bijuši daudz un dikti. „Šinelī” (Jurija Djakonova iestudēta izrāde „Cilvēks šinelī” Dirty Deal Teatro – red.) mums ir viena aina, kur Kārlis Krūmiņš nāk un saka, ka nav nekā briesmīgāka par Pēterburgas salu, un mani nopūš ar dūmmašīnu. Dirty Deal Teatro melnajā zālē vienā pusē bija nogājis ar elektrību pa īso. Kārlis Krūmiņš atnāk un es skatos - viņam nav rokās tās dūmmašīnas. Viņš saka: „Nav nekā briesmīgāka kā Pēterburgas sals un š-š-š...!” Mēs visi sākām rēkt. Izsmējāmies un spēlējām tālāk. Arī „ Sterilo zonu” filmējot ir bijis smieklīgi. Mēs filmējām Stradiņa slimnīcā īstā operāciju telpā. Esmu jau saģērbies un kaut kur eju, visas telpas tur vienādas, es skatos – baigi dīvaini, viņi jau sākuši, nodomāju, mazums, kaut ko mēģina, bet es tā kā galvenajā lomā... Viss arī notiek, kā sižetā paredzēts - operē cilvēku, ārsts paskatās un paaicina mani kā voluntieri. Es aizeju un skatos - paga, mums tak onkulis gulēja uz galda, a tur ir tante ar sirmiem matiem. Bļāviens, es esmu īstā operācijā ietrāpījis! Vau, skrēju ārā, tas bija psihi! Aizskrienu un pirmais, ko skatos – ir kameras!

L.B. Vai tev ir autoritātes – ne tikai kā aktierim, bet cilvēkam?

Ir cilvēki, kurus es apbrīnoju - viņu vieduma, prāta spēju, vienkāršības dēļ. Es nezinu, vai tas atbilst vārdam „autoritāte”, bet fantastisks cilvēks ir luterāņu mācītājs Ķirsons, ārzemju latvietis. Ziemassvētkos būs divi gadi, kopš viņš no Amerikas ir pārvācies uz dzīvi Latvijā. Viņā var klausīties ar pavērtu muti, fantastisks cilvēks. Cilvēku, kurus es apbrīnoju un kas man patīk, ir ļoti daudz. - Māra Ķimele. Viss, ko viņa pasaka, ir kā naglai uz galvas. Man pagaidām ir tā, ka es situ, citreiz trāpu, citreiz garām. Kā tā var būt, ka vienmēr trāpa?! Arī savus kursabiedrus es apbrīnoju, jo viņi ir jauki un labi cilvēki.

L.B. Vai aktierim ir vajadzīgs no režisora saņemt asumu, nežēlību? Vai tas kaut ko dod?

Es pēc dabas esmu miermīlīgs cilvēks. No otras puses, tā ir mana komforta zona. Ja tas ir veids, kā izsist no līdzsvara, tas var būt noderīgi. Cits jautājums, ka varbūt ir veidi, kā to izdarīt civilizētāk. Ja režisors ir gudrs, viņš gana labi zina, kurā brīdī paglaudīt, kurā nepaglaudīt. Skaidrs, ja tu vienkārši spļauj otram sejā spļaušanas pēc, nekas nesanāks. Tāda pašmērķība nekam neder. Bet ja tu to dari, lai panāktu kaut ko, un ja vienā brīdī aktieris notic, ka tam ir vajadzība, tas ir absolūti attaisnojami. Ne vienmēr procesam jābūt vieglam un patīkamam. Protams, foršāk, ka tā ir. Gan kā cilvēks, gan aktieris tu iegūsti tad, ja nākas pacīnīties. Nav tā, ka uz ielas tev vienkārši uzdāvina ziedus. Tev jāatnāk uz izrādi, jānospēlē un tad varbūt tev kāds atnesīs ziedus.

Tuvākās iespējas teātra skatītājiem tikties ar Jurģi Spulenieku ir izrāde “Minga rēgi” 28. janvārī klubā „Depo”, izrāde “Labākais cilvēks Takhurannā” Dirty Deal Teatro 16. decembrī, Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Bagātā kundze” 8. un 16. janvārī, “Indrāni” 18. janvārī, “Sieviete, kas nav uzmanības vērta” 6. un 29. janvārī. Tiek iestudēta izrāde “Jūtu tektonika” Latvijas Nacionālā teātrī.

Foto: Jurģis Spulenieks. Foto (c) Ingus Bajārs

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2014
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV