Trilleris “Medījums” sākas ar žanram raksturīgo noskaņu – pustumsā uz galda kā līķis guļ Mednieks, viņam blakus stāv divi noslēpumaini nāves vēstneši zvēru maskās un četras zvēru galvu trofejas dzied par to, ka beigas ir tuvu. Mednieks pamostas šausmīgās bailēs, šķiet, ka tas bija tikai sapnis, bet varbūt nē?
Ar mistisku pareģojumu iesākas izrāde, kas stāsta par meža dziļumā mītošu vecu vīru Mednieku, kura vienīgā sabiedrība ir viņa nomedīto zvēru – zaķa, brieža, āža un lāča – trofejas. Par Mednieku nav zināms nekas daudz, jo par viņu, kas interesanti, izrādes laikā stāsta tikai viņam apkārt esošie priekšmeti – dienasgrāmata, sievietes bize un jaunību dienu uzvalks. To nozīmi atliek vien minēt, ko arī dara pie sienas esošās trofejas. Katram gan ir savs viedoklis, bet kopīgi viņi secina to, ka Mednieks ir ļoti vientuļš un nelaimīgs cilvēks. Kamēr Mednieks turpina medīt, trofejas nevar vien sagaidīt, kad sitīs atriebības stunda. Vienlaikus tās stāsta par savu dzīvi, gremdējas atmiņās un cenšas izzināt un arī skatītājiem likt domāt par to, kas īsti ir šis noslēpumainais vecais vīrs, saukts par Mednieku?
Zvēru trofejas izrādē attēlotas, iemiesojot reālu sabiedrības locekļu īpašības – naivumu, agresiju, gudrību. Tāpat kā cilvēki, viņi dzīvo savā pasaulē, kurā notiek gluži ikdienišķas lietas – norit nemitīga cīņa par varu, tiek filozofēts par dzīvi, garlaicība tiek kliedēta ar alkoholu un uzdzīvi, tiek piepildīti sapņi un karstākās vēlmes. Bet kā jau katrai dzīvei, arī meža idillei pienāk beigas, līdzko uzrodas Mednieks.
Ievērojot trillera žanra vislabākās tradīcijas, izrādes noskaņa ir baisa un trauksmaina, to spilgti papildina mūzika un telpas iekārtojums. Izrādes scenogrāfija ir veidota tā, lai skatītājs spētu ceļot laikā, savienojot pagātni un tagadni. Brīdī, kad tiek izmantotas trofeju miniatūras versijas jeb atmiņas no pagātnes, galds, kas atrodas Mednieka būdā, pārtop mežā, kur reiz bezrūpīgi dzīvojuši zvēri. Ir aizraujoši vērot, kā zvēri, kurus iepriekš vērojam kā trofejas, tiek atklāti caur sīkām niansēm – gaitu, žestiem un kustībām. Nav šaubu, ka šeit lelles un teātra aktieri pastāv kā līdzvērtīgi spēles partneri. Ja Mednieka stāsts tiek izstāstīts caur būdā esošajiem priekšmetiem, tad trofejas mēs iepazīstam, noklausoties viņu spriedelējumos par dzīvi.
Lai gan izrāde ir pieteikta kā trilleris, to varētu nosaukt arī par traģikomēdiju. Katra aina tiek izspēlēta ar asprātīgām niansēm un dialogiem. Humors ir piešķirts pat nāves ainām, kā režisors Mārcis Lācis solījis, izrādē mirst skaisti – katras trofejas dzīvesstāsta beigas paspilgtina smeldzīga melodija un graciozas, palēninātas kustības.
Viena no izrādes atstātajām “pēcgaršām” ir domas par drosmi. Drosmi atbrīvoties no sabiedrības, pieņemt atšķirīgo un dzīvot pēc sava prāta. Līdzās drosmei ik uz soļa mīt arī bailes, jo neatkarīgi, vai tā ir cilvēka vai zvēru dzīve, tā ir neparedzama – vienā brīdī tu vari būt visvarens un baudīt dzīvi viegli, neaizdomājoties par sekām, un otrā brīdī jau kļūt bezpalīdzīgs likteņa priekšā. Un beigās atliek sev uzdot jautājumu, vai esmu dzīvojis tā, kā pats vēlējos? Izrādes varoņi noteikti varētu atbildēt apstiprinoši, jo, šķiet, ka gan zvēriem, gan Medniekam ir piemitusi drosme un uzdrīkstēšanās būt pašiem un atbrīvot sevi no sabiedrības aizspriedumiem un pieņemtajām normām.
Foto: Izrāde “Medījums”. Foto © Krists Spruksts
