Par mūziku, literatūru un žurnālistiku...

Āķis: Sveika, Evita! Cik zinu, tu esi kaislīga rokmūzikas klausītāja. Kādi priekšnoteikumi jāizpilda, lai nokļūtu Tavā ikdienas playlistē? Un kāpēc tieši roks?

Evita: Kādēļ tieši roks – tas skaidrojums ir ārkārtīgi vienkāršs. Savulaik pirmais latviešu rokmūzikas komponists Imants Kalniņš teica: „Par vieglo mūziku es uzskatu tādu, kas operē ar pirmās pakāpes emocijām, elementārām emocijām. Ar roku turpretim mūzikā nāk iekšā sava attieksme, savs pasaules redzējums.” Visu apzināto dzīvi nav bijis iemesla šiem diviem teikumiem nepiekrist.
Par tiem priekšnoteikumiem. Patiesas simpātijas izjūtu pret grupām, kuras ir atradušas savu skanējumu – tādu, kas attiecīgo kolektīvu padara par vienreizēju, un viņus nav iespējams sajaukt ar ko citu. Ir desmitiem mūziķu apvienību un solomākslinieku, kas savā skanējumā spējuši nosargāt individualitāti, tomēr manu top 5 veido „The Cure”, „Joy Division”, „Placebo”, „Radiohead” un „Babyshambles”. Neteiktu, ka kāds no viņiem ir izteikti priecīgā un saulainā manierē muzicējošs ansamblis. Nevaru noliegt, lai ko es kādā brīdī klausītos, patiesi remdēties, iedvesmoties, aizmirsties, sakārtoties spēju saucami depresīvās mūzikas pavadībā. Nākamais priekšnosacījums ir ... es nezinu, kā to sauc mūzikas terminoloģijā, bet es to dēvēju par šīzu, šizīgumu, kas nāk tieši no mūzikas – no aranžējumiem, neordināru instrumentu izmantošanas vai stilu sintēzes. Un, protams, lirikas saturīgums kā priekšnoteikums, kas mani var mudināt pievērsties vienai vai otrai grupai. Tajā pašā laikā esmu atvērta jebkuram citam skaņu mākslas virzienam, kas sevī nes ko neparastu. Piemēram, laiku pa laikam savā atskaņotājā ielieku „Cocorosie”, „Goldfrapp”, „Hot Chip”. Kopš 90. gadiem dziļas un patiesas simpātijas jūtu pret Mielavu un visu viņa daiļradi. Tas, ko viņš kopā ar domubiedriem atskaņo šobrīd, arī vairs nav  īsts roks, tomēr šī mūzika mani kustina.

Āķis: Kā jau Tu zini, krīze ekonomikā parasti rada proporcionāli apgrieztu stāvokli radošās enerģijas izpausmēs, tāpēc šo gadu daudzi uzskata par radošās eksplozijas gadu. Kas ir bijis Tavs pēdējā laika atklājums tīri mākslinieciskajās jomās – mūzika, teātris, kino? Varbūt kāda grāmata?

Evita: Jocīgi skanēs, bet pēdējā gada ietvaros pirmo reizi apzināti sanāca dzirdēt „Tesu”. Kaut kad pagājušogad beidzot izdevās būt klāt, kad uzstājās „Das Sonntags Legion”. Viņos ir tas, ko es saucu par šīzu. Lieliska grupa, tikai žēl, ka tik reti savācas kopā. Vēl prieks par Kārļa Kazāka atgriešanos mūzikā.
Ja skatāmies globālāk, tad pagāšruden man liels atklājums bija islandiešu kolektīvs „MUM”, kas mūzikas noskaņā ir krietni priecīgāki par tautiešiem „Sigur Ros”, tomēr no viņiem nenāk tas šķebinošais prieks, ko daļa mūziķu un ierakstu kompāniju uzskata par pārdodamu lietu. Toreiz, kad viņi spēlēja „Sapņu Fabrikā”, no skatuves starojās patiesa enerģija, emocijas un muzikāli pārsteigumi.
Teātrī neesmu bijusi kopš „Latviešu stāstu” laikiem - ļoti sen, par ko es, protams, kaunos. Bet Kristai no „Dirty Deal Teatro” esmu solījusi šo pašizaudzēto robu aizildīt un februārī atrast laiku un aiziet uz kādu no viņas kūrētajām izrādēm.
„U2” 3D aktualitātes karstumā ļāvos masu psihozei un pārdēvētā kinoteātra „Parex Plaza” apmeklējumam, ko ne mirkli nenožēloju. Īpašo briļļu uzstutēšana uz acīm, pa dibenu bungājošie basi un ‘surround’ efekts radīja visnotaļ reālistisku koncerta sajūtu. Vienu otru brīdi šķita, ka ģitārists ar grifu iebakstīs acī vai Bono, pārāk aktīvi izmantojot savu verbālo aparātu, apspļaudīs publiku... Pats koncerts būvēts, balstoties uz „U2” tradīcijām, - kvalitatīvs, bet ne pārsteidzošs.
Runājot par īstu kino, biju dzirdējusi dalītus viedokļus par filmu „Ērglis pret haizivi” (angļu valodā – „Eagle vs Shark”), kas mudināja rast iespēju šo gabalu noskatīties. Tāds šķietami neveikls mīlas stāsts, piedaloties neparastiem personāžiem. Man filma patika. Tajā pašā vakarā noskatījos arī izdaudzināto „Laimīgajiem veicas” (angļu valodā – „Happy Go Lucky”), kas prasīja krietni lielu piespiešanos, lai redzētu, ar ko tad tas viss stāsts beigsies. Ir tipāži un cilvēku reakcijas, kas mani kaitina un spēj izvest no pacietības.

Āķis: Es bērnībā gribēju būt mūziķis. Lai gan vairāk kā vijolnieks. Bet tomēr – pa daļai man tas ir izdevies. Vēl bērnībā es zīmēju pats savas mašīnas un to, ko es vienmēr izcēlu, ka viena mašīna brauks ar maksimālo ātrumu 690 km/h, bet otra 1237 km/h. To man vēl nav izdevies pagūt iegūt (vai apgūt). Vai Tu jau bērnībā vēlējies kļūt par žurnālistu?

Evita: Es sevi nemēdzu saukt par žurnālistu. Visu savu līdzšinējo darbību, kas saistās ar jebkāda teksta radīšanu, es dēvēju par sacerēšanu. Sev esmu definējusi, ka sacerējums atļauj lielāku brīvību leksikas un teksta struktūras izvēlē, pieļaujama arī emocionalitāte. Kad tas viss summējas kopā, veidojas krietni subjektīva refleksija, kas ir viens no iemesliem, kamdēļ es nekad nevarētu kļūt par profesionālu žurnālistu un kaut ko rakstīt, pilnībā abstrahējoties no savas interešu jomas, un pie tam - pēc cita cilvēka ierosinājuma vai pavēles. Lai sacerētu, man ir nepieciešama iedvesma, un neviens darbadevējs taču negaidīs, kad pie manis atlidos mana mūza.
Pirmajās pamatskolas klasēs uz jautājumu: par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liela?, mana atbilde neskanēja: par žurnālistu. Toreiz uzskatīju, ka mana sapņu profesija ir muzikālā, kas plašākai publikai saprotams kā mūzikas audzinātāja bērnudārzā. Šobrīd izskatās, ka par pedagoģi visticamāk nekļūšu, bet interese par mūziku gan ir krietni ņēmusies apmēros.
Neslēpšu, apmēram 16-17 gadu vecumā manī bija modusies vēlme kļūt par mūzikas žurnālistu. Šī šķita varen valdzinoša profesija. Atceros, ka ar patiesu interesi lasīju intervijas ar mūziķiem, koncertu apskatus, albumu recenzijas, ko bija sagatavojis „Dienas” žurnālists Uldis Rudaks. Tāds kruts čalis šķita. Izaugu liela, sanāca iepazīties ar šo cilvēku un sapratu, ka savu krutumu no 90. gadiem viņš ne grama nav zaudējis. Rudaks nav mans etalons žurnālistikā, bet iedvesmoties gan no viņa var.
Ja kāds mani šobrīd redz kā žurnālistu, tad es to uztveru kā komplimentu jau avansā. Kaut kā gribas domāt, ka mūzikas žurnālistika ir joma, kas prasa krietnu sagatavotību, gadu gaitā uzkrātu pieredzi, spēju atšķirt mēslu no patiesas vērtības. Šobrīd esmu ceļā uz to visu.

Āķis: Tā kā intervijas laikā samainījāmies ar tevi pēdējā mirklī lomām un beigās es izrādos intervētājs, nevis intervētais - varbūt vari pastāstīt, kādi ir priekšnoteikumi tam, lai cilvēks būtu Tev spēcīgs amatbrālis?

Evita: Man grūti spriest par tām visām profesionālajām īpašībām. Šajā jomā ienācu no malas. Bija neliela pieredze, iepriekš biju veidojusi rakstus par mūzikas aktualitātēm vienam nu jau labu laiku mirušam izdevumam. Pērn vasarā iepazinos ar arī šobrīd dabā neeksistējoša izdevuma „Popcorn” galveno redaktoru, kurš piedāvāja iesaistīties reportāžu veidošanā, laiku pa laikam arī kādu nointervēju, beigās šim preses izdevumam gatavoju vien albumu rezencijas. Interesanta, bet laikietilpīga nodarbošanās.
To superīpašību kopumu varētu veidot tīri cilvēciski faktori. – Pirmkārt, ir jābūt patiesai interesei par to, ko tu dari - tam, ko es saucu par personīgo dzinuli. Forši, ja cilvēkam piemīt harizma. Laba lieta ir sakari vai zināšanas, kā visātrāk sadabūt rokā to, ko tu meklē. Žurnālistika, protams, nebūs īstā vieta kūtrajiem un bailīgajiem. Ir tomēr jābūt nedaudz bezjkaunīgam. Varbūt es kļūdos, bet žurnālista balss tembrs, mīmika, ķermeņa valoda ir kā neformāls komunikācijas veicinātājs vai bremzētājs. Bieži cilvēki manī ir apbrīnojuši mieru un harmoniju. Man šķiet, šādā noskaņojumā arī vajadzētu komunicēt ar mūziķiem, māksliniekiem, kuri, neskatoties uz savu dažbrīd ekstravaganto ārieni, ir tikai cilvēki, kas plaušās ievelk gaisu tikpat bieži kā parastie, arī ēd, mīlējas, brauc sabiedriskajā transportā, no mājām iznes savus sadzīves atkritumus...

Āķis: Kā norisinās žurnālista adženda jeb dienas kārtība?

Evita: Šo labāk pajautā Vanzovičam, viņš krietni izvērstāk Tev pastāstīs, ja mēs paliekam pie tās pašas mūzikas žurnālistikas.

Āķis: Noteikti žurnālistiem ir nepieciešams arī iespaidīgs vārdu krājums. Vai Tu daudz lasi?

Evita: Liela daļa manas darbadienas paiet lasot. Bet, ja jautā par daiļliteratūru, tad parasti mājās pie gultas mētājas vairākas iesāktas grāmatas. Šobrīd lasu Knuta Hamsuna „Izlasi”, Jāņa Einfelda „Neļaudis” – abas šīs grāmatas lasu atkārtoti. Kad esmu ceļā uz darbu, lasu Herberta Velsa „Pasauļu karu”, ko Stīvens Spīlbergs ir ekranizējis. Filmu neesmu redzējusi un, domājams, nekad pat nemēģināšu noskatīties, jo grāmata jau krietni labi ilustrē zemes iedzīvotāju cīņu pret ciplanētiešiem.

Āķis: Einfelds priekš manis bija par šizīgu.. Netiku tai grāmatai līdz beigām. Kas ir tavi iecienītākie autori?

Evita: Manis iecienītāko autoru trijniekam, ko jau gadiem pārstāv Vonnegūts, Remarks, Selindžers, ir piepulcējies Hamsuns. Tikko viņa romānu „Bads” izlasīju trešo reizi. Laiku pa laikam no plaukta izņemu kādu grāmatu atkārtotai izlasīšanai. Slinkuma un trauksmainā dzīvesveida dēļ nemēdzu apmeklēt bibliotēkas, bet labas grāmatas pērku vai gaidu, kad kāds uzdāvinās.

Āķis: Pēdējā grāmata? Pēdējais koncerts?

Evita: Pēdējā izlasītā no neskaitāmi iesākto grāmatu kaudzes ir „Rokupācja”, ko nopirku relatīvi nesen, sagaidot, kad paies masu psihoze un visa tā ažiotāža. Jāteic, ka pirmā - nerediģētā - grāmatas versija man šķiet personiskāka, caurspīdīgāka, krietni vairāk atkailina autora piedzīvojumus, ar visu sirdi, cilvēcisko būtību un ķermeni metoties iekšā rokenrolā.
Par koncertu... Piektdien pēc sasirguma pirmo dienu izvilkos sabiedrībā un apmeklēju „Melnajā Piektdienā” notiekošo koncertu „COSS MOSS 3019”. Spēlēja „Solaris”, mani vakara hedlaineri „Tesa”, brīnišķīga kompānija no Lietuvas „D.S.”. Kad skatuvi sāka iekārtot „Frailty”, klubā pazuda elektrība. Ar kolēģi nolēmām doties projām. Garderobes meitenes zināja teikt, ka šitā pirmo reizi viņiem gadījies. Šis gadījums atsauca atmiņā vienu pagājušās vasaras festivālu, kur piedalījās kupls skaits man mīļu kolektīvu, „Soundarcade” tostarp. Kā zināms, „Soundarcade” uz Latvijas skatuves izceļas ar krietni jaudīgu skanējumu, tik jaudīgu, ka viņu uzstāšanās laikā divas reizes tika izsisti korķi, un vīri nosprieda, ka gongu iedarbināt viņiem tovakar nebūs lemts.

Āķis: Un pēdējais – Tavs vissvarīgākais novēlējums easyget.lv lasītājiem ir:

Evita: Atkal citāts: „Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra”. Ja ikviens sekotu šai Vonnegūta „receptei”, domāju, mēs dzīvotu krietni citādāk iekārtotā pasaulē. Esmu ideāliste, piedodiet!