Gleznotāja Laimoņa Mieriņa piemiņas izstāde

No 24. februāra līdz 5. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma trimdas latviešu gleznotāja Laimoņa Mieriņa (1929–2011) piemiņas izstāde.

Laimoņa Mieriņa mērķtiecība ļauj viņa daiļradi vērtēt 20. gadsimta Rietumu abstraktās mākslas kontekstā, jo krāsa ir autora darbu pamattēma. Krāsa eksistē pati par sevi, tā var būt neatkarīga no priekšmeta. Māksla ir „pieredzējums”, nevis objekts. Jau divas pretnostatītas krāsas rada tēmu. Forma ir krāsas apvaldīšana, tā neļauj krāsai pārņemt visu, un šajā ziņā forma un krāsa ir ienaidnieces.

20. gadsimta 70. gados Laimonis Mieriņš par sev piemērotāko atrada kvadrāta formātu, kas māksliniekam šķita tikpat dinamisks kā aplis. Meklējot iespējas attālināties no realitātes, krājot krāsainus papīra un auduma gabaliņus, eksperimentējot ar tiem un veidojot kolāžas, Mieriņš nonāca pie ševrona („V” formas). Kvadrātā iekomponētais ševrons piešķīra kompozīcijai dinamiku, ne tikai forma – ševrons kvadrātā, bet arī krāsa nonāca asās, pat naidīgās attiecībās. Tā glezniecībā Laimonim Mieriņam izdevās paust savu bezkompromisa attieksmi pret pasaulīgo mieru un komfortu. Lai radītu, viņam bija nepieciešama sakarsēta situācija, visvairāk jau sevī pašā.

Laimonis Mieriņš deva priekšroku darbam tematiskās sērijās. Vairāk kā septiņus gadus mākslinieks attīstīja ševrona motīva iespējas, sērijas askētisko stingrību mīkstinot ar šļakstījumiem un notecējumiem. Meistara nepacietība un radošā neapmierinātība, savaldīta sabiedriskos apstākļos, tika ielikta glezniecībā. „Atvadas Ševronam” ir ne vien darba nosaukums, bet arī jauna cikla sākums, atvadas ne tikai formai – arī sevis uzliktajiem ierobežojumiem.
Nākamajā darbu sērijā parādās tīras krāsas laukumi, maigas pārejas, notecējumi un kaligrāfiski ekspresīvi pretkrāsas uzlicieni. 1980. gadu darbos jūtama iluzoras telpas klātbūtne, ekspresija un apvaldīta, aizturēta kustība. Līniju un krāsu joslu spējie pārrāvumi, negaidītie krāsu uzlikumi vai notecējumi ir kā elektrizēta, pēkšņa apstāšanās, kurā jūtama tuvošanās mākslinieka zemapziņas zonai.

Bijušās idejas cenšas nepadoties jaunajām. Turpmākajā desmitgadē abu iepriekšējo gadu gleznu kompozīcijas variējas neskaitāmos veidos. Atkārtotu līniju ritmika ir tā, kas rada gleznas virsmas kustības efektu, telpas ilūziju.
Pēdējo gadu darbos jūtama klasiska atturība. Striktais laukumu kārtojums tiek pretstatīts notecējumiem vai ekspresīviem pretkrāsas apļojumiem, pilinājumiem un šķietami spontāniem „uzšvunkājumiem”, kas ir pats grūtākais, kā atzina mākslinieks. Miers un kustība vienlaicīgi, idejas skaidrība pretstatīta jūtu uzvirmojumiem.

Laimoņa Mieriņa tehniskās virtuozitātes un instinktīva krāsu uzlikuma izjūtā neatsverama ir zīmēšanas pieredze. Zīmējums ir reālistisks, parasti tā ir sievietes figūra. Detaļas mākslinieku neinteresē, arī ne modeļa personība, tikai ķermeņa stāvoklis, poza, rakurss. Nozīme ir formas estētiskajai tīrībai, līnijai, kas vilkta, neatraujot ogles zīmuli no papīra lapas. Tušas zīmējumos ar otu, kas parādījās 20. gadsimta 90. gados, sieviešu pozas bija vienkāršākas, lielāka nozīme tika piešķirta melnā un baltā kontrastam. Pretstatā kaligrāfiskajiem ogles zīmējumiem, tušas zīmējumos jūtama vitāla enerģija.

Laimonis Mieriņš pazīstams arī kā vērīgs mākslas kritiķis, kura apceres par latviešu mākslas norisēm publicējuši gan Latvijas, gan trimdas preses izdevumi.

Norises laiks: 24.02.2012. 12:00 - 05.04.2012. 12:00