Frederiko Fellīni filma „Kabīrijas naktis”, kas pirmo reizi parādīta 1957. gadā un saņēmusi gan Oskaru kā labākā ārzemju filma, gan neskaitāmu daudzumu citas kino balvas, ir aktuāla vēl šodien. Savu izvēli attaisno arī izrādes režisore Gaļina Poļišķuka, izrādes gaitā uz projektora rādot ielās satiktus cilvēkus. No visiem aptaujātiem gandrīz neviens nezina ne , kas ir filma „Kabīrijas naktis”, ne kas ir Fellīni. Nezinošai tautai viedos vārdus audiovizuālā vēstījuma beigās pasaka Dita Rietuma. Jā, redziet, Kabīrija ir aktuāla vēl šodien.
Par Kabīriju izteicies pats kinorežisors Fellīni: „Kabīrija – upuris, par kādu likteņa līkločos var kļūt ikviens. Kabīrijai dzīvē neveicas vairāk nekā daudziem no mums. Un tomēr viņa nepadodas. Filma, savukārt, ar savu pēdējo ainu nepasaka, ka nu par Kabīriju var neuztraukties, es personīgi nepārstāju par viņu uztraukties.”
Sižets – mazā cilvēka dzīves traģēdija ar visiem tās priekiem un ciešanām, kas aktuāls kļuva līdz ar romantisma aizsākumiem Eiropas literatūrā un filozofijā, brīžam mūsdienu populārajā mākslā ir kļuvis tikpat šķebinošs, cik pārāk daudz spēlētas mīlestības dziesmas. Šajā izrādē sastopami abi šie motīvi, tomēr gribas izteikt komplimentu režisorei, jo izrādē ir ieturēts saprātīgs balanss – starp pārāk banālo un pārāk lielu patosu.
Izrādē fascinē aktieru sniegums. Šoreiz ir trāpījies būt izrādē, kurā galveno lomu spēlē Rēzija Kalniņa (citās izrādēs viņu aizstāj dubliere – Baiba Neja), pārliecinošs ir arī Andris Bulis, kas iejūtas vairākās lomās, gan tēlodams slavenu kinoaktieri, gan ielas puiku, gan veiklu burvi. Pārliecinoši vitāla un dzīvīga ir Vanda (Karīna Tatarinova). Var just, ka šī ir izrāde, kurā aktieri ne tikai tēlo, bet arī identificē sevi ar tēliem. Vismaz tik patiesi liekas viss notiekošais uz skatuves un brīžam šķiet, ka galvenās varones Kabīrijas lomas attēlotāja Rēzija Kalniņa jūtas tikpat vientuļa, tikpat dzīves mētāta un nesaprasta, ārēji skeptiska un bravūrīga, bet iekšēji trausla un jūtīga, cik viņas atveidotā varone.
Šī ir viena no tām izrādēm, kurā režisore ir sapratusi, ka latviešu teātrim vajag mainīties un meklēt jaunas idejas un formas. Izrādē skan mazliet jau apnikušās Raimonda Paula melodijas, kas iederas lieliski un šķiet, ka tam visam pamatā ir piesaistīti profesionāļi savā jomā. Raimonda Paula mūzika, viņa Kabīrijas nakšu versija, pirms vairākiem gadiem jau tikusi spēlēta arī Krievu drāmas teātra iestudējumā, ko veidoja režisore Alla Sigalova, tomēr toreiz skanējums nav bijis tik veiksmīgs. Jā, varbūt krīze mūs beidzot ir piespiedusi saprast, ka halturēt nedrīkst.
Pirmizrāde šodien, 30. aprīlī.
