Pirmdiena, 05.Decembris 2022. » Vārdadienas svin: Sabīne, Sarma, Klaudijs;

Indra Roga: Būt brīvam nozīmē domāt

Ilze Malaševska, 26.11.2009. 01:51

„Mums ir jāzina, kur mēs piedalāmies un kas slēpjas zem tā, jo pretējā gadījumā mēs esam manipulējams aitu bars” – ar stingru balss toni sacīja Indra Roga. Viņas, gan režisores, gan aktrises skatījums uz sabiedrības attīstību un pārmaiņām slēpjas kritikā un ticībā, ka vismaz kāds indivīds spēs pretoties „šovu laikmetam”. Ticībā, ka teātris izdzīvos, jo būs kāds, kurš vēlēsies domāt.
Indra Roga: Būt brīvam nozīmē domāt

Galerijas:

Režisora uzdevums ir likt domāt un uzrunāt savu skatītāju. Bet jūs esat arī aktrise. Kā ir būt abās pusēs, jo darbība un darba uzdevumi atšķiras?

Protams, tā ir viena māksla, tikai no dažādiem skatu punktiem. Tad, kad tu esi uz skatuves, tad aktiera uzdevums ir atbildēt par to, lai ir cilvēks, lai būtu tēma, kas viņam sāp, lai rastu kontaktu ar cilvēkiem zālē. Viņam, kopdarbā ar režisoru, ir jāpadara dzīvas daudzas lietas. Es absolūti neatzīstu vienpusēju sadarbību.

Jūs bijāt Henriha Ibsena izrādē „Nora”, gan aktrise, gan režisore. Kā ir skatīties uz sevi no malas?

Ir grūti. Divas reizes dzīvē esmu to darījusi – monoizrādē Cveiga „Amokā” un otrreiz ar Noru. Bet vairāk tā nekad nedarīšu, jo tas ir ļoti grūti. Es nedomāju, ka Nora neizdevās, tieši otrādi, tā bija ļoti sirsnīga izrāde, bet daudzi man nepiedeva šo atļaušanos - pašai būt režisorei, pašai spēlēt galveno lomu. Lugā bija tikai viena aina, kuru es varēju redzēt no malas - Kristīnes un Krogstadta aina. Darba process bija ļoti dīvains un savāds, jo, spēlējot un vadot mēģinājuma procesu, vienlaicīgi biju iekšā etīdēs. Bija ļoti daudz tāda dzīvošanās, nevis izrādes būvēšana. Vienkārši grūti. Bija arī daudz baumu. Es reizēm paaicināju Mihailu Gruzdovu, lai paskatās no malas un lai varu uz skatuves atbrīvoties, bet tas nenozīmē, ka tā bija Gruzdova izrāde. Un es zinu, ka riņķī apkārt bija liela ņemšanās tieši ap šo tēmu.

Kāpēc tad jūs piekritāt?

Vienkārši nebija aktrises, manis izvēlētie nesakrita, nesanāca. Un atlika divi varianti - vai neveidot vispār vai nospēlēt pašai. Es izvēlējos nospēlēt pati.

Nesen pirmizrādi piedzīvoja izrāde „Lācis”. Par ko tā ir?

Man liekas, ar Māras Zālītes „Lāci” mēs mēģinājām saprast savu tautu vairāk no tās mēness tumšās puses. Uztaustot šo tēmu, sākām domāt par to, uz ko mēs katrs kā indivīds esam spējīgs, lai izdzīvotu. Uz šo jautājumu pārsvarā atbilde ir - „gandrīz uz visu”, vai „principā uz visu”. Šim seko nākošais jautājums - uz ko mēs esam spējīgi, lai nezaudētu labu dzīvi. Un tas jau, manuprāt, sakrīt ar šo laiku un to, kā mēs šobrīd dzīvojam.

Kādā no recenzijām bija rakstīts, ka Vilis Lācis jūsu darbā ir ļoti vājš. Vai viņš tāds tika veidots, jo izrādes beigās bija ainas, kur viņš emocionāli salūzt?   

Ir svarīgs konteksts, no kura jūs ņemat šo teikumu, jo svarīgi, vai runa ir par Vili Lāci, kā par personību vai par Vili Lāci kā tēlu, kuru atveido Kaspars Zvīgulis. Ja mēs runājam par otro, tad Kaspars to dara ļoti meistarīgi. Sev atvēlētajās lugas materiāla robežās viņš to dara ļoti labi, jo aktieris visu laiku dzīvo vairākos plānos - domāšanas, iztēles un reālās darbības, no kurām pēdējā ir visskopākā. Noturēt iekšpusē vienas domas, bet runāt citu, nemaz nav tik viegli. Varētu būt uztveres problēma - ja pierasts vien klausīties vārdos, tad par cilvēku paliksi neziņā.

Runājot par Vili Lāci, nav runa par to, vai viņš bija vājš. Cilvēkam bija vēlme tikt uz augšu, viņš noteikti ticēja, vismaz sākotnēji, tam, ko darīja. Un es nebūt nedomāju, ka viss, ko viņš darījis, ir bijis tikai slikti, bet šajā lugā Māra Zālīte liek akcentu uz Vili Lāci kā politiķi, te ir tikai politiķis un neliels ieskats viņa mīklainajā privātajā dzīvē.

Visas detaļas vai lietas, ko mēs rādām uz skatuves ir kaut kur izlasītas, tās nav izfantazētas vai izdomātas. Atvainojos par to, ko teikšu, bet Viļa Lāča bijušās sekretāres ir satraukušās par konkrētiem faktiem izrādē, bet arī tie ir izlasīti. Tā nav manis izdomāta akcija, tāpat kā Lāča attiecības ar alkoholu arī nav manis vai Kaspara izdomātas. Ir konkrētas grāmatas, kurās ir rakstītas konkrētas lietas. Mēs no visa atlasām konkrētas detaļas, kas mūsu versijā mums bija noderīgas.

Kāpēc tādas nopietnas tēmas - vēsture un politika?

Redzat, konkrētajā materiālā atklājas ārkārtīgi spēcīgs politiskās manipulācijas mehānisms, kas pārsvarā mums, cilvēkiem no tautas, nav zināms. Un, manuprāt, ir ļoti svarīgi zināt, ka jebkurš aicinājums uz jebko (kaut vai uz mūsu bēdīgi slaveno 13. janvāri) nenotiek pats no sevis – saka, tagad uznāca tautai emocijas, un visi saskrēja un aizgāja. Kāds to tomēr vada, kāds to tomēr organizē, kāds to tomēr sagatavo.

Mums ir jāzina, kur mēs piedalāmies un kas slēpjas zem tā. Jo pretējā gadījumā mēs esam manipulējams aitu bars, bet ne jau tāpēc, ka pēc izglītības būtu vāji, bet tāpēc, ka mums trūkst elementāras saprašanas par šiem mehānismiem, mēs neprotam tos atšķirt, nezinām, cik patiesībā tas ir monstrozs. Un cik viegli var izdarīt šausmu lietas, cik nejauši var notikt pagriezieni, kas skar visas tautas, nācijas likteni.

Tātad jūsu uzdevums bija parādīt sabiedrībai, ka iespējams visas lietas, kas notiek, ir tīri aprēķina vadītas, ka sabiedrībai jāspēj tās saprast un saskatīt?

Ne gluži parādīt vai saprast. Es gribu, lai cilvēki aizdomājas. Vilis Lācis ir tāds epicentrs šajā darbā, no viņa attīstās metastāzes uz visām pusēm. Uz trijiem brāļiem, uz Ieviņu, visiem, visiem, kas šajā materiālā darbojas. Tava izvēle ir - vai tu piedalies vai nepiedalies. Un kur tu piedalies.

Vai, skatoties citu režisoru izrādes, jūs atrodat kādu interesantu elementu, ko jūs varētu izmantot kāda savā darbā?

Izmantot diez vai, bet iedvesmoties – jā. Man ļoti patīk, ja izrāde nav prāta konstrukcija, ja viņā ir kaut kāda tāda savējā nots, tāda režisora pasaule, kuru es nevaru nodublēt. Jā, ko nav iespējams paņemt. Tas man liekas ir skaisti. Tas ir iedvesmojoši. Brīvība iedvesmo, parasti tieši nerēķināšanās ar to, ka teātrī ir jābūt kaut kā tā un šitā. Un vispār šobrīd tā sajūta, ka kaut kādu citu teātri vajag, bet kādu, es nezinu.

Globāli?

Nu, jā. Es nezinu. Nu, man tā liekas. Ir sajūta, ka vajag kaut kā savādāk šobrīd runāt, kaut kā citādāk, es nezinu kā. Es vēl nezinu un neesmu pārliecināta, vai atradīšu. Bet jaunā paaudze nāk uz teātri un, strādājot ar studentiem, ir redzams, ka viņiem ir absolūti cita domāšana, cita pasaule. Tāpēc ir tik svarīgi ar jauniem cilvēkiem kontaktēties. Tāpēc, lai tu nonoveco tik ātri, nepaliec tajos gados, kad bija veiksme. Jo tā ir kļūda, ja tu kādreiz iesprūsti tajā laikā, kad tev bija veiksme un liekas, ka tā ir formula, bet tādas formulas nav. Viss mainās, mainās, mainās, sen jau ir aizgājis un tā vecā formula vairs nestrādā.

Vai jūs varat nosaukt režisoru, kura darbi liek vairāk aizdomāties? Kurš režisors Latvijā ir labs un kura izrādes noteikti ir jāredz?

Es nevaru būt objektīva, jo es neesmu redzējusi visas izrādes. Piemēram, neesmu redzējusi pēdējās Māras Ķimeles izrādes, bet es zinu, ka mūsu kurss ļoti sajūsminājās par pēdējo iestudējumu Rīgas Jaunajā teātrī. Es redzēju Alvja Hermaņa „Šuškina stāstus”. Ļoti skaista izrāde. Ļoti dziļa. Un man patīk arī Gruzdova izrādes, un tur es nekā nevaru darīt.

Būtībā, tas pat nav svarīgi, kurš režisors un kā, jo visiem režisoriem mēdz būt veiksmīgākas, neveiksmīgākas, labākas un sliktākas izrādes, tur ir tik daudz komponentu, kam jāsakrīt, lai būtu veiksme. Principā, ļoti reti ir tā, ka vieni lamā, otri saka, ka ir labi. Nu ko tad vēl, ko tad vēl mums vajag? Nu, strīdaties, iemet akmentiņu ūdenī un aiziet viļņi. Tad svarīgs, kāds tas akmentiņš, cik viņš liels un smags, vai dzidrs, vai cik viņš skaisti noskan. Un tālāk jau var strīdēties, vai tas vilnis pareizi vai nepareizi aizgāja, tā vai šitā. Un, man liekas, Meijerholds teica: „Ja izrāde sabiedrību nesadala divās nometnēs, tad kāda jēga.”

Mani uztrauc, ka mēs ārkārtīgi gatavi vērtējam lietas, tas mani tiešām uztrauc. Uzreiz birka klāt, ā, tas ir tas, skaidrs, viss! Ja teātrī aktieris pasaka: „skaidrs”, viss, viņš ir beigts, viņa nav. Kā var būt skaidrs? Kas mēs kaut kāds plauktiņš esam? Kā var būt skaidrs uzreiz? Patiesībā tas dīvainais mehānisms, manuprāt, ir uztvere. Jo ir raidītājs, ir uztvērējs. Un atkarībā no tā, kā noskaņojas šie divi punkti, veidojas tas, ko mēs saucam vai nesaucam par mākslu. Un līdz ar to ir svarīgi, lai ir kvalitatīvs uztvērējs un kvalitatīvs raidītājs. Tas ir abpusēji, un būtībā, ja cilvēki nav gatavi uztvert, tad nevajag laikam nākt, lai labāk sēž mājās un paskatās to šovu. Es nopietni saku. Šovā nekas nav jāuztver. Un es, piemēram, kādreiz televizorā ieraugu kādā šovā dzidras un tīras acis un tad domāju, kāpēc tās ir tur? Kāpēc viņi to dara tur? Varbūt es kādu aizskaršu, bet tā nu es to jūtu. Ilgstoši barojiet tautu ar šoviem un masu pasākumiem, nedodiet viņiem neko citu un viss, mēs esam beigušies. Tas taču ir skaidrs kā ābece.

Ko tad dara vienmēr, kad grib kaut ko izraisīt, kaut kādu tādu paklausīgu baru dabūt? Iedod šņabi un rāda sliktas lietas, humoru, stulbības un viss. Un cilvēks pamazām pierod. Mēs taču esam kā sūkļi, uztveram visu, kas apkārt. Ja tu netīrīsi prom tās sēnalas no sevis, nepateiksi - šo es neskatīšos, jo tas man bojā dzīvi, bojā manu galvu, bojā manu dvēseli. Šo televizoru es neslēgšu iekšā, šo es nelasīšu, tad jau vari cerēt arī būt brīvs. Vienīgais ceļš kā brīvam būt - izvēlēties, ko tev vajag patiešām. Un tas ir jautājums par kvalitāti. Kādu tu gribi sevi redzēt? Kāds tu gribi būt? Atkarīgs no kaut kādiem viedokļiem, sabiedrības spēlītēm vai tomēr brīvs. Bet brīvam būt nozīmē - visu, kas tev apkārt, iztīrīt, lai ir kārtība. Nav jau tik viegli, pati jau vien esmu tajā pašā tīklā un ķepurojos turpat, kur visi.

Lai būtu brīvs, jābūt ļoti spēcīgam cilvēkam, un domājošam?

Domājošam, jā! Spēks jau rodas no tās domāšanas, no tā ,kā mēs attiecamies pret kaut kādām lietām.

Kā tagad ir ar teātriem? Vai ir krīze vai arī tiek strādāts pie kā jauna, lai piesaistītu cilvēkus?

Pirms „Lāča” pirmizrādes es satiku savu kursa biedru Ģirtu Krūmiņu. Es teicu, ka kaut kā nejūtu, vai vispār ir jēga tam, ko mēs darām tagad. Un Ģirts man teica - nē, tieši tagad tam ir jēga. - Kad cilvēki var runāt, meklēt citas vērtības, kad beidzot tā nauda atkāpjas kādā citā plāksnē, kad cilvēki nāk uz teātri un laikam jau nāks, jo tā ir dzīvā saruna, kas te notiek. Tāpēc man liekas, ka ir jābūt kaut kā citādāk un savādāk, bet te nav runa tikai par formu.

Teātris noteikti darīs visu, jo bez naudas arī galīgi nevaram, jo neviena māksla nevar sevi atpelnīt. Un, ja teātris sāks pelnīt naudu, tad būs kā deviņdesmitajos gados, kad mēs bijām tādā situācijā, kad nācās sākt taisīt visādus apšaubāma līmeņa šovus, lai tik dabūtu publiku zālē. Tad tas ir ceļš uz iznīcību. Un to mēs arī redzam, ja paskatāties televizoru. Jo vairāk mēs barojam cilvēkus ar visādiem šoviem, ar to saucamo izklaidi, jo mazāk viņiem jādomā. Es saprotu, ir grūti, ir smagi, un gribas atslēgties nevis domāt, bet tad, kad tu pārstāj domāt, tu eksistē kā tāds dzīvnieks, kas ēd, dzer un izklaidējas. Latvijas Televīzijā Sandra Veinberga teica: „Amerikāņu modelis ir izklaidēt līdz nāvei.” Ļoti patika šis teikums, izklaidēt līdz nāvei.
 
Jautājums par to, ko mēs paši gribam. Un, jo cilvēks vairāk atradinās domāt, jo viņš ir vieglāk stumjams, iemetams, kur vajag tiem, kam ir ambīcijas uz varu, naudu un visu, kas jau ir bijis. Un uztaisīsim nākošo, vēl stulbāku par iepriekšējo un viss būs labi.

Tīri hipotētiski - ja cilvēki sāk mazāk domāt, vai teātrim nav jāpaliek vienkāršākam. Jo, ja nāks auditorija, kas negrib domāt, tā uzskatīs, ka teātris ir kaut kas, kas nav nepieciešams?

Es vēl joprojām ļoti ticu mūsu tautai un zinu, ka nav jau tā, ka visi būtu nedomājoši. Un, paldies Dievam, ka ir tādi cilvēki, kas atnāk un ir domājoši un kas kaut ko uztver. Un varbūt tad tas nedomājošais padomās - a varbūt es tomēr tāds muļķis, ja nesaprotu. Un šī doma jau ir laba potenciālajai attīstībai. Es regulāri šaubos, kad es redzu lietas, kas man nepatīk, vai arī es tomēr mēģinu pārdomāt redzēto, izņemot tad, ja tā ir klaji nolasāma, es atvainojos, prostitūcija vai manipulācija. Un tālāk var izdarīt savu izvēli. Bet es vismaz padomāšu un, jo ilgāk tu domā pēc kāda mākslas akta, jo, manuprāt, tas mākslas akts ir vērtīgāks.

Foto: Anrijs Požarskis

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2022
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV