Nelielai uzziņai
Kristofers Heils, audiovizuālās mākslas pasniedzējs un pētnieks, 2006. gadā ieguvis doktora grādu ar darbu „Rethinking the Interactive Movie”. Strādā kā pētnieks Londonā „SMARTlab” centrā Austrumlondonas Universitātē. K. Heila interaktīvie cd/dvd prezentēti dažādos starptautiskos festivālos un viņa interaktīvās instalācijas bijušas apskatāmas Seulā, Helsinkos, Varšavā, Nagovā, Sanfrancisko u.c. K. Heila pēdējie projekti ietver „Cause and Effect” (interaktīvā kino kopprojekts ar somu māksliniekiem), kā arī čehu 1967. gadā veidotās pasaules pirmās interaktīvās kino filmas „Kinoautomat” rekonstrukciju.
Kurš gan kaut reizi skatoties filmu nav nodomājis – ja es būtu viņa vietā, es rīkotos pavisam citādi, vai arī – ja es būtu režisors, tad filmas beigas būtu laimīgas/nelaimīgas?
Kristofers Heils sanākušajiem bija sarūpējis aptuveni stundu garu programmu, kurā tika demonstrētas iespējas, kādas paveras interaktīvajā kino, kurā skatītājs vairs nav tikai pasīvs vērotājs vai labākajā gadījumā līdzpārdzīvotājs, bet var salīdzinoši aktīvi iesaistīties filmas varoņu „dzīvē”.
Izmantojot gaismas intensitāti un saturu analizējošu programmatūru un kā sensoru – pietiekamas izšķirtspējas rokas kameru, uz ekrāna x un y plaknē maina zilā vai zaļa krāsā apzīmētu punktu koordinātes, balstoties uz identisku krāsu gaismas avota atrašanās vietu zālē. Tādā veidā jebkurš apmeklētājs var virtuāli uz ekrāna pārvietot lietas, vai pat iesist virtuālam tēlam. Taču tā ir tikai viena no iespējām.
Iepazīstināšanas nolūkos tiek demonstrēta neliela filmiņa, kurā varoņu rīcību var aizkavēt vai veicināt ar gaismiņu palīdzību, „uztaustot” noteiktu punktu uz ekrāna un, piemēram, ļaujot varonim ne-uzkāpt uz banāna mizas.
Publika iekustināma lēni, taču, pietiek uz ekrāna parādīties futbola laukumam, lai skatītāji būtu gatavi celties kājās un kustību fiksējošs sensors sāk svārstīties nosakot rezultātu te par labu vienai, te otrai komandai (nez, kas notiktu, ja filmiņa būtu par hokeju...).
Līdzīgi, izmantojot „flowerpower” jeb puķes formas zilas un zaļas lampiņas, tiek risināta arī divkauja uz ledus, divu mazliet par tālu arktiskajā zonā ieklīdušu kovbojtipa varoņu starpā, kas vienam no viņiem, diemžēl beidzas letāli.
Nākamā filma ļauj sanākušajiem pārliecināties par savām vokālajām dotībām. Ekrāna centrā parādās dziedātājas seja un ap šo attēlu apļveidā sāk virknēties balss potenciāli apdraudēti objekti. Skatītājiem turpinot filmas galvenās varones āriju, tiek panākts, ka sarkanā svītra uz ekrāna, kas norāda skaņas intensitāti, apriņķo visus attēlus, saplēšot vispirms pianistes brilles, tad krūzīti, glāzi. Visbeidzot parādās attēls arī ar kinoteātra „Rīga” ieeju un pēc pēdējā vokālā solo paliek vien balts ekrāns. Bet kinoteātris ir nesatricināms, nekādi postījumi tam nav nodarīti un atrakcijas var turpināties.
Uz ekrāna divi attēli – ar pļaviņu un ar šūpuļkrēslu. Kamerai fiksējot zāli, skatītāji aicināti veidot „vilnīti”, sekojot līdzi atsevišķu zāles daļu videoprojekcijai uz ekrāna. Lai cik dīvaini, šis izrādās viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, vilnītis ilgi neizdodas precīzs, par to liecina skaņas toņkārta, kas neveidojas viendabīgi, taču, kad tas beidzot izdevies, uz ekrāna redzamo pļaviņu beidzot vienmērīgi sašūpo vējš, tas iekustina arī blakus attēlā redzamu šūpuļkrēslu.
Lai arī iepriekšējos eksperimentus nevar uzskatīt par kino klasiskā izpratnē (kurā iespējams izsekot varoņu gaitām iespējami sarežģītā sižetā), pasākuma noslēdzošais posms ir 1967. gadā Čehoslovākijā radītās pasaulē pirmās interaktīvās „Kinoautomat” spēlfilmas „One Man and His House” (rež. Raduz Cincera) fragmentu prezentācija.
Pirmo reiz uz ekrāniem filma nonāca Čehoslovākijas paviljonā izstādē Expo’67 Monreālā, kur tā sešus mēnešus tika rādīta kā stundu garš šovs.
Filma tipiskas pārpratumu traģikomēdijas veidā, atpakaļgaitā, šķetina kāda ugunsgrēka cēloņus, kļūst par tādu kā morālu katalizatoru skatītājiem. Piemēram, vai galvenajam varonim glābt sievu vai sievieti, ko sieva uzskata par viņa mīļāko, brīdī, kad abas ir pašnāvnieciski noskaņotas. Dilemmas brīdī, filma apstājas, aina uz ekrāna sadalās divās daļās un skatītājiem dota iespēja izvēlēties vienu vai otru no iespējām. Sižets pakāpeniski sazarojas kokam līdzīgi, pakāpeniski veidojot divus gandrīz neatkarīgus stāstus.
Filmas pirmajās izrādīšanas reizēs skatītāju balsojums notika ar īpašu sarkanu un zaļu, līdzās sēdvietām esošu podziņu palīdzību. Kristofera Heila prezentācijā, kur tiek izmantots DVD formāts, šim nolūkam skatītājiem izdalītas sarkanas un zaļas kartona lapiņas.
Kinopiedzīvojuma laikā negadījās novērot zālē nevienu laiski iesnaudušos, drīzāk otrādi, sanākušie kā bērni bija gatavi lēkt kājās, māt ar rokām vai skraidīt pa zāli.
Plašāku informāciju par „Kinoautomat” iespējams uzzināt lapā http://www.kinoautomat.org/
