„Adiemus”
Ir tikko nolijis. Pilsētas gaiss, lai arī svaiguma piepildīts, joprojām ir tveicīgs. Pār jumtiem klīst viegla dūmaka. Šķiet, lietus un neordināras situācijas ir abu šai vakarā gaidāmo izrāžu neatņemama daļa.
Tiem, kas teju pirms gada – 2007.gada 24.jūlijā – pabija 1. Starptautiskā koru festivāla un konkursa „Mūzikas iedvesmas lauks” atklāšanā, jautājumi par uzvedumu diezin vai radīsies. „Ūdenskristības”, ko toreiz piedzīvoja Dženkinsa darba pirmatskaņojums, domājams, palikušas atmiņā visiem aculieciniekiem.
Muzikālā darba autors ir velsietis Karls Dženkinss (Karl Jenkins). Lai cik savādi tas varbūt neliktos, muzikālās gaitas viņš sācis ar mazliet citādu virzienu – progresīvo un psihodēlisko roku (grupa „Soft Machine”). Atskārtis, ka mūzika ir ne vien iespēja pašapliecināties, bet arī ienesīga darbības sfēra, viņš „atrota piedurknes” un rada mūziku tādu zīmolu reklāmas klipiem kā MacDonald’s, BMW, Samsung Electronics, Speedo, Pepsi u.c.
Arī stundu garais „Adiemus” savas muzikālās gaitas 1990.gadā sācis vispirms veldzējot reklāmistu (radītāju un baudītāju) sirdis kā „Delta Airlines” reklāmas klipa (kurā vilktas paralēles ar lidmašīnām un delfīniem) muzikālais motīvs.
Skaņdarbos mūzika un teksts parasti tiek padarīti par savstarpēji atkarīgiem lielumiem, vienam no tiem pievēršot lielāku vērību. Dženkinss tam atradis savu risinājumu, kur „vārds” ir daļa no kopējās skaņas. Jo vairāk tāpēc, ka skaņdarba teksts tapis īpašā „valodā” – spēlējoties ar dažādām zilbēm – to radījis pats autors. Valoda, kas neļauj klausītājam novērsties no mūzikas baudīšanas, cenšoties izsekot tekstam – to vienkārši nav vērts darīt, vārdiem nav tulkojuma. Tajā pat laikā šī, tiklab tekstuālā kā muzikālā, valoda ir emocionāli tik trāpīga, ka liekas „īsta”. Teksts var tikt izprasts tikai caur mūziku un tikai caur to tas var izpausties, atsevišķi tam nav vērtības un spējas radīt emocijas.
Interesanti, ka vārdu „adiemus” autors darbā izmantojis nezinot, ka tas patiesi ir reāli eksistējošs un tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „mēs tuvosimies”.
Agris Daņiļevičs šīm divām (muzikālajai un pseido valodai) pievienojis vēl trešo – kustības valodu.
Meitenes baltajos triko, vaļējiem matiem uz tukšās skatuves, ko apdzīvo tikai kustība un gaisma – tīra un spoža – zila, zaļa, koši sarkana vai violeta. Baso pēdu ritmā ir kaut kas no auglības rituāliem, pasaules radīšanas/atdzimšanas un vienkārši mazliet pirmatnēja, nevaldāma esības prieka. Kustības plūst kā viļņi, un to atspīdums uz grīdas vēl mirkli atsauc atmiņā lietus paltīm klāto laukumu pērnvasar.
Abpusēji aplausi (zālē un uz skatuves) noslēdz šo pavasara/atdzimšanas rituālu.
Pēc divdesmit minušu pauzes, uz skatuves kāpušais Agris Daņiļevičs sveic visus Dziesmu svētkos. No viņa arī uzzinām, ka iepriekš redzētajā uzvedumā piedalījušās (ja nu kādam nav izdevies saskaitīt) tieši 40 „Dzirnu” meitenes. Savukārt nākamais darbs, kas tapis sadarbībā ar horeogrāfu Markusu Zmoelnigu un čellu trio „Melo-M”, ir Daņiļeviča diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režijas nodaļu.
Iepriekš uzvedums bija skatāms šī gada pavasarī – starptautiskajā džeza festivālā „Aile Jazz” Liepājas teātrī, tā fragmenti tika izrādīti arī Starptautiskā Baltijas baleta festivāla atklāšanā Centrālas dzelzceļa stacijas zālē (arī šo izrādi, kā atceramies, piemeklēja aizkavēšanās, šoreiz gan ne dabas kataklizmas, bet kāda neveiksmīga joka pēc, kas paredzēto festivāla atklāšanu aizkavēja par vairākām dienām).
„Apstājies”
Vaļēja skatuve, kuras platību neierobežo kulises, mazliet haotisks fons „ar visu kaut ko”, priekšplānā koka soli un aiz tiem konstrukcija, kas tik pat labi varētu norādīt uz sliedēm un stacijas peronu vai uzgaidāmo telpu. Taču būtiskas nozīmes tam, šķiet, nav.
Pamazām uz skatuves pulcējas „tauta” – sētnieks, jaunieši, maza meitene ar lācīti, pašpuikas, puisis ar rozi uz randiņu, studentes ar mapītēm, veca salīkusi sieviete, un uz kāda no soliem – meitene-skulptūra. Ir arī Vecrīgas zvaigzne – Kaļķuielas dejojošā tantīte ar radio. Tiek atvilkts čells-čemodāns. Ieskanas mazliet klasiskas mūzikas, kas pievilina klausītājus. Pēc brīža uzrodas otrs spēlmanis un nosēstas netālu, pārvilinot publiku ar latviešu retro dancojamgabalu. Tikām trešais ar roķīgu skanējumu, gūst atsaucību no kāda melnā puiša ar kniedētu kaklasiksnu.
Pamazām muzikālie kāpumi un kritumi pielīdzinās, publika pazūd no skatuves, paliek vien skulptūra, kuru laiku pa laikam mūzikas ritmi atmodina kustībai.
Brīdi vēlāk, mūziķiem no skatuves nozūdot, atgriežas tauta – pelēkā masa – visi pelēcīgos kaut atšķirīga griezuma un stila tērpos. Par kādu individuālu iezīmi liecina vien rets krāsains elements – bikšturi, zeķes, kaklautiņi utml.
Mūziķiem – nu jau, kā ierasts, uzvalkos tērptiem, tēvs samaksā par bērnu izklaidēšanu, apgādājot trio ar cūkmena šņukuriņiem. Vecāki un bērni izspēlē trīs sivēntiņu ainas, kur māmuļa, gādīgi sargājot klātpiespiedušos mazuļus, tēlo māju, tēvs – nikno vilku.
Nelielas romantiskas scēnas, kuru laikā puiši izpelnās pļaukas no meitenēm, tiklab ar roku kā tikko dāvātu rozi. Tikām policisti, aizvākuši nelegālos spēlmaņus, čakli apmainās naudiņām.
Cik ātras dusmas, tik ātra salabšanu, jeb kā teica senie latvieši – kas ķīvējas, tas mīlējas. Puisis apgādājies ar jaunu rozi un, stāvot uz iepriekšējās paliekām (ziedlapiņām), beidzot gūst meitenes atsaucību. Seko divas paralēlas, kontrastējošas dejas – jauniešu un divu vecīšu starpā.
Turpinājumā seko vēl vairākas dinamiskas dejas, kurās skatītājiem ir iespēja pārliecināties par „Dzirnu” dejotāju akrobātiskajām prasmēm. Visbeidzot sieviete ar maģīti iznākusi tīkla klātas „ēkas” priekšā, virs kuras uzraksts vēsta „Šeit būs hipermārkec – Lai laime laimīgāka”, atskaņo Peter Nalitch lipīgo gabaliņu „Guitar”. Tikām aiz aizkara čellu puiši amizējas ar dejotājām un mazā meitenīte, nu jau bez lācīša, izmanto brīdi, lai pakamptu uz aiztieptu novārtā pamesto instrumentu.
Noslēgumā, jautrā gājienā, ceļot kājas publiku (kas nudien neprasa daudz pūļu) visi dalībnieki dodas cauri zālei, lai, atgriezušies uz skatuves, turpinātu dejas, kā aicina A. Daiļevičs – pēc Vecrīgas zvaigžņu parauga, „playlistes” astotā numura dziesmiņas par ģitāru un buduāru pavadīti.
Lai arī zem droša un gādīga jumta slēpjoties notikušas, šī vakara izrādes nepavisam nav aizritējušas „pa sauso”. Līdz dejas beigām dejotāju krekliņi izmirkuši un mazliet mainījuši krāsu, skatītāju rokas no plaudēšanas sakarsušas, un laba garastāvokļa atzīme omas mērīšanas termometrā pacēlusies par vairākām iedaļām.
