Kāpēc Heizenbergs ieradās 1941. gadā - ar šo jautājumu sākas izrāde, kad Bors un viņa sieva Margrēta ienāk tumšā telpā. Viņiem seko arī Heizenbergs, kas ir kā vērotājs, bet pēcāk – arī viesis ģimenes mājā. Izrāde ilustrē abu vīriešu attiecības, kas mainās līdz ar politiskajiem notikumiem un pašu zinātniskajiem atklājumiem. Kā nemitīga sāncensība par to, kura atklājums spēj radīt lielāku rezonansi vai kura atklājums dod pamatu turpmākiem pētījumiem.
Viss pārdomāts līdz sīkumiem, gluži kā lugas varoņu deklamētie skaitļi, kas ilustrē abu zinātnieku attiecību līkločus – tāda ir izrādes scenogrāfija. Jaunais Rīgas Teātris ir īpašs ar savu spēju pārdesmit kvadrātmetrus „ietērpt" noskaņā, kas, apvienojoties ar konkrētā, šajā gadījumā – otrā pasaules kara - laikmeta aksesuāriem, tērpiem, mēbelēm, citām dekorācijām, rada perfektu tā laika dzīves modeli. Intelektuālās sabiedrības dzīves modeli.
Tomēr vienu brīdi kaut kā ir par daudz. Tā ir fizika. Ja vēl vēsturiskie notikumi un lugā minētie gadu skaitļi spēj prātā atsaukt informāciju, kas papildina uz skatuves sacīto, tad atomfizikas, relativitātes teorijas likumi, termini un aprēķini mulsina. It kā jau izrāde nav par fiziku, protams, tā tikai fonam, bet brīžiem šķiet, ka tā nav latviešu valoda, ko nākas dzirdēt. Skaidrs ir viens – jāpaciešas, jo gan jau fizikas terminiem un to nozīmei nav tik liela nozīme, lai nespētu uztvert galveno vēstījumu. Ja tā būtu, tad skatītāji uz māju pusi dotos ar nepiepildītiem „vēderiem". Tāpēc tiem, kam šīs zināšanas ir diezgan vai kaut nedaudz vājas, vajadzētu iepazīties ar faktiem un notikumiem, kas to palīdzētu izprast. Vismaz ieguvējs būs gan tas, kas sēž skatītāju rindās, gan režisors, kura vēstījumu tiek uztverts.
Iespējams, tieši vēstures un fizikas sajaukuma dēļ pirmā cēliena beigās netiek gūta pat neliela nojausma par to, kāda gan ir atbilde uz tik interesanto jautājumu – ko Heizenbergs gribēja no Bora. Nav pat nojausmas par to, ka atbilde varētu būt pat izrādes skatīšanās vērta. Varbūt tieši tāpēc dažas vietas otrā cēliena sākumā palikušas tukšas.
Pirmais cēliens rada vēl jaunus jautājumus – vai tiešām Heizenbergs gatavoja atomieroci Vācijai? Bet pats aktuālākais jautājums, kas spēj atklāt patieso notikumu gaitu ir - vai zinātniekam ir morālas tiesības strādāt pie potenciāla "nāves ieroča" izgudrošanas un vai tiešām Heizenbergs bija gatavs paziņot, ka to nav iespējams izveidot, lai glābtu pārējas valstis, pret kurām šis ierocis varētu tikt pielietots?
Izrāde fenomenāli vienkāršā veidā atklāj to, cik daudz vēstures notikumu gaitā spēj mainīt viens jautājums. Arī neuzdots jautājums. Tā patiešām vieglā (ja nerunājam par fizikas zinātnes klātbūtni) manierē norāda uz zinātnieku nespēku jeb izvēli, kas spējusi mainīt notikuma gaitu un ļāvusi dzīvot vēl vairākām paaudzēm. Atliek vien minēt - kas notiktu, ja Heizenberga vietā būtu cits zinātnieks? Ja Bora rīcība būtu citādāka?
Foto autors Gints Mālderis
