Tiem, kuri labi pazīstami ar „Indrānu" sižetu – paaudžu konfliktu, kurā jaunie „Indrānu" saimnieki grauj, bet vecie pārdzīvo par aizejošo godību, - skaidrs, ka darbs nepieļauj plašas interpretācijas iespējas. Blaumanis tik prasmīgi izveidojis stāstu un tā varoņus, lai tā vērotāji nešaubīgi justu empātiju pret īsteni latvisko, tomēr spītīgo Indrānu tēvu un trauslo, samiernieciskuma alkstošo māti.
Seņkovs, veidojot izrādi, pauda vēlmi aizstāvēt jaunos – Edvartu un Ievu. Diezgan pašsaprotami, kā raksturīgs visiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, Edvarts ar Ievu saimniecību sāk pārvaldīt, to reorganizējot. Tas, protams, netīkami vecajiem. Izraisās paaudžu konflikts, kas šķiet kaut kādā līmenī pazīstams katram latvietim, kura ģimenē iedzimusi latviska spītība.
Iestudējumā Seņkovs meties Blaumaņa tekstu rediģēt, un, ja tas nelīdz, tad vismaz mazināt negodīgumu un lepnību no jauno puses. Ieva vēl joprojām valdonīga, bet viņas pārmetumi vecajiem Indrāniem pieklusināti, ja nekā citādi, tad tembra ziņā. Visu izrādes laiku ļoti interesanti vērot režisora cīņu ar Blaumaņa tekstu. Uzvarētājs, pārzinot dramaturģisko materiālu, protams, ir skaidrs, un emocionālā noslēguma aina ar vecajiem Indrāniem pirtiņā ņem virsroku.
Tomēr Seņkova pieeja ļoti labi parāda to, cik fleksibls vai šajā gadījumā tieši otrādi – blīvs, spēj būt teksts. Šoreiz lavierējot starp Blaumaņa rakstītajās rindās precīzi iekodētajiem varoņu raksturojumiem, skaidrs, ka pavērst tēlus pretējā virzienā nav iespējams, bet noraudzīties režisora mēģinājumos to izdarīt vēl joprojām ir sasitoši un interesanti.
Vietā būtu atzīmēt, ka Seņkova ideja pilnībā nekapitulē Blaumaņa dramaturģijas priekšā. Režisors panācis vismaz daļēju izlīdzinājumu starp abām paaudzēm, un līdz ar to spilgtāk atklājis arī centrālo iestudējuma problēmu – spītību. Izrāde ir par „tiem ošiem". Kokiem, kurus Edvarts pārdevis un taisās nocirst, tiem pašiem, kuros Indrānu tēvs saskata savas saimniecības godu un savu piemiņu. Oši šeit kalpo par spītības simbolu, klātesošu visu izrādes otro cēlienu. Tie ir strīdus ābols, kas neļauj abām pusēm vienoties par mierīgu dzīvi zem viena jumta. Turklāt kā jau ierasts pie latviešiem, pa „Indrānu" sētu no viena iemītnieka pie otra ceļo cūkas maska, sak', kurš tad ir tas „cūka", kas salaidis visu grīstē?
Šķiet, ka Seņkova izvirzīto uzdevumu vēl sarežģītāku padarījusi scenogrāfa Reiņa Dzudzilo veidotā „Indrānu" sēta, kurā eiroremonts satiekas ar 19. gadsimta saimniecības lietām, bet muzeju ieskāvis meža izcirtums. Darbības vidē līdzpastāv mūsdienas un senatne, kurai īsti gan nav vietas. Pirmajā cēlienā 19. gadsimta liecinieki – koka vērpjamie ratiņi un citas saimniecības lietas nobāztas bēniņos, kur vēl ik pa laikam kāds ielūkojas un norisinās miermīlīga līdzsadzīvošana ar pagātni, bet otrajā cēlienā vecais jau novākts prom no acīm. Tur par vienīgo pagātnes liecību palikuši vecie Indrāni stiklotā „pirtiņā". Tai kā jebkuram piedienīgam muzeja eksponātam pievietots uzraksts ar izmirušās „sugas" nosaukumu, šajā gadījumā, „Indrāni". Mūsdienīgā un dinamiskā scenogrāfija, kurā izmantotas arī video projekcijas, savā ziņa kontrastē ar pelēcīgo krāsu paleti, kurā ieturēti rekvizīti.
Gan scenogrāfiskais, gan režisora radītais materiāls izskaistināts ar dažādiem simboliem, kuri paver plašākas interpretācijas iespējas. Savu nozīmi iespējams piedēvēt arī izrādīšanas vietai un aktierdarbiem, no kuriem īpaši gribētos izcelt Indrānu tēva attēlotāju Leonīdu Lencu.
Foto: Skats no izrādes "Indrāni" Rīgas Krievu teātrī. Publicitātes foto
