Ieskats festivāla „Laiks dejot” svētdienas izrādēs

Šajā vakarā skatītājiem tika piedāvātas trīs – divas viesu un viena pašmāju dejotāju veidota izrāde.

Pirmā izrāde atceļojusi no Izraēlas – Aviv Eveguy un Maya Brinner (horeogrāfija un deja), un Ido Cohen-Alloro (foto un video) kopīgi veidotā „Vieta domām”.

Izrādes oriģinālais nosaukumus – „Room for thoughts”, ar šķietami konkrētāko vietas norādi (istaba, telpa), šķiet trāpīgāks par latviskoto, mazliet vispārinošo. Izrādē tā ir konkrēta telpa abiem – sievietei un vīrietim, un tobrīd īstāka par īstu. Telpa, kurā, starp miegu un nomodu, domas iegūst savdabīgu matēriju. Tās ir nelielas dažādu pasauļu sadursmes, ko regulē sapņa rīcības brīvība un realitātes nospraustās robežas.

Otro izrādi – „Meklē un atrodi to un izvelc” radījusi horeogrāfe no Lielbritānijas Deborah Hay. Izrāde veidota balstoties uz četru sieviešu solodeju performanci „The Runner”, un pielāgojot to izrādes kontekstam.

Deja-kvartets ir stāsts par radošo procesu, kas „izvelk” stāstu/ideju/sajūtu no dejotāja/horeogrāfa un pēc tam arī no skatītāja. Kādam tas nākas vieglāk, kādam grūtāk, pie kāda stāsts atnāk pats, kāds cits to konstruē pa gabaliņiem. Un pēc tam vēl kādu stāsts „ievelk”...

Noslēgumā skatītājiem tika fragments no Olgas Žitluhinas dejas izrādes „Velosipēds” (kas pirmizrādi piedzīvoja pērnā gada beigās). Tobrīd vēl netapušā darba fragmentus, apvienotus zem apzīmējuma „Šodien bez nosaukuma”, varēja vērot arī iepriekšējā festivāla „Laiks dejot” ietvaros. Nu darba formālais radīšanas process pabeigts, izrāde sākusi patstāvīgu dzīvi un skatītājiem tiek piedāvāts kumoss no jau „nobrieduša” darba.

Izrāde tapusi iedvesmojoties no Raiņa lugas „Pusideālists”, taču tas nav lugas dramatizējums, bet idejas, noskaņas pārnesums kustībā.
Kāpēc „Velosipēds” un kāds tam sakars ar Raini? Citējot izrādes dramaturģi Intu Balodi: „Negribas jau kuro reizi izgudrot velosipēdu, bet varbūt ir vērts pievērsties zobratiem? Mēs jautājam, vai ir vērts censties, lai visiem būtu labi? Un vai mūsu ideālisms padara pasauli labāku, vai arī liek just diskomfortu pusideālistiem, trešdaļideālistiem un laimīgajiem?”

Tumsa, kurā dažādas ķermeņa daļas, atklāj sevi kā neatkarīgas „spēles vienības”, kas, cita pēc citas, iznirst gaismā, savijas vienā murskulī, radot kustīgu hibrīdu, nenosakāmu masu, kas elpo, kustas. Cilvēci vai cilvēku, ar visām nebeidzamajām viņa iekšējā „es” variācijām un izpausmēm.

Tapšanas, iekšējās evolūcijas process tumsas aizsegā, kad pa šauru gaismas strēli ejošajam seko kājas. Tikai kājas. Dažādos leņķos un dažādā apjomā izgaismotas. Kā nu kuram tas skats uz ceļu – citam uz priekšu, citam atpakaļ rāpjoties, bet no pašas kustības neizbēgt.