„... jautājums, kas šobrīd ir svarīgs, ir tāds: vai šajā pasaulē, kas tuvojas iznīcības bezdibenim, pasaulē, kas nogalina pati sevi – vai šajā pasaulē atradīsies kaut saujiņa cilvēku, kas atdotu mums visiem to dabisko un maģisko domu ekvivalentu, kam mēs esam pārstājuši ticēt" (A. Arto)
„Tas nav teātris!" – ar šādu lozungu mēs pirms diviem gadiem sarīkojām manifestāciju uz Tērbatas ielas, pasludinājām Teātra Observatorijas idejas un atšķirīgo no citiem teātriem, tādējādi piesakot Teātra Observatoriju mūsu valsts kultūrā. Gada laikā Observatorijas izrādes kļuva par notikumu gan pilsētā, gan kultūras ainā kopumā, bet svarīgākais, ka tā sniedza iespēju daudziem no jauna atklāt teātra būtību.
Šodien šie vārdi ir aktuālāki kā jebkad agrāk, jo teātra ideja, kā mākslinieka brīvas domas nesēja, ir gandrīz zudusi.
Ir noticis kultūras dalījums valsts kultūrā, kuru pārstāv valsts strukturētās organizācijas, un privātā teātra kultūrā (tika izveidots paradoksāls jēdziens – nevalstiskā kultūra). Un tāda kultūra, kā teica „šarikovi" *: „priekš mums vispār nav kultūra".
Esam pieņēmuši lēmumu.
Finansējuma atņemšana liks mums atteikties no mūsu mākslinieciskajām idejām un kļūt par komerciālu teātri, kas nekad nav bijis mūsu plānos un bija galvenais iemesls kādēļ aizgājām no valsts teātra. „Ilgstošs pieradums pie izklaidējošām izrādēm liks aizmirst Teātra ideju" (A.Arto). Mūsu teātra savdabība valdzina arī mūsu skatītāju – „Teātris man nepatīk, bet Jūs esat kaut kas cits". Mēs nojaucām tradicionālo teātra robežu starp skatītāju un aktieri, pietuvinājām teātri mūsdienu cilvēka uztverei. Mēs nācām pie skatītāja ar aktuālām tēmām, ar idejām, kas mūs saviļņoja – tās uzrunāja skatītāju – mēs jautājām un viņi sadzirdēja – Mūsu Skatītāji – un pat atbildēja: „Teātris man nepatīk..., bet..."
Šodien, rīt un parīt tiem, kam nepatīk Teātris, kas tajā ir vīlies, notiks mūsu neTeātra, valsts teātra kultūrā neeksistējošas Teātra Observatorijas, pēdējo divu gadu izrāžu retrospekcija.
Protestējot pret šādu kultūras politiku tajā piedalīsies visi mūsu teātra štata un ārštata aktieri.
Šo retrospekcijas vakaru un ekskursiju pa Teātra Observatorijas muzeju vadīs Karīna Tatarinova un Indra Briķe. Foajē telpā vēl pēdējoreiz tiks izvietotas aktieriem tuvas lietas, kas ne reizi vien glābušas izrādes – teātra kostīmi un rekvizīti no mirstošām izrādēm. Lūk, Blānšas (Rēzija Kalniņa) kurpītes, blakus viņas koferītis, bet te, lūk, sašķiebies stāv Stenlija Kovaļska ķeblītis. Visas šīs lietas jau 192 reizes ir piedalījušās izrādēs, bet nu ir liekas un kļuvušas par muzeja eksponātiem. Vēl pēdējo reizi nelielajā mākslinieciskajā pagrabiņā ar zemajiem griestiem un neērtajiem krēsliem notiks piemiņas koncerts. Tajā stāstīsim par jūtām un domām, kas ir palikušas gaisā. Pēdējā loma, dziesma, kas izskan pēdējo reizi un pārvēršas par mūsu kopīgo piemiņas lūgšanu – un tā gribas, lai, raugoties skatītājam acīs paliek cerība nospēlēt vēlreiz..... Mirklis... un klusums... un uz visiem laikiem nodziest Teātra Observatorijas skatuves gaisma Tērbatas ielā 28.
Paldies visiem – tiem, kas palīdzēja izveidot šo teātri, tiem, kas nedalīja to valsts kultūrā un privātajā kultūrā, un kam pietika profesionalitātes atšķirt kultūru no nekulturalitātes. Paldies visiem masu medijiem, kas cīnās par mums un arī par vārda un domas brīvību, paši labi zinot, ko nozīmē būt „nevalstiskiem". Paldies skatītājiem, kas pārskaitīja mums savus personiskos līdzekļus. Paldies visiem, kas šodien nenobijās mūs atbalstīt: Latvijas valsts prezidents Valdis Zatlers, „Teātra Vēstnesis" galvenā redaktore Anda Burtniece, Teātra zinātniece un prozaiķe Lilija Dzene, kinorežisors Jānis Streičs, Dailes teātra galvenais režisors Mihails Gruzdovs, LTV1 režisors un producents Guntis Lēmanis, Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa, maestro Raimonds Pauls, „Prāta vētras" solists Renārs Kaupers, izcilais dzejnieks Jānis Peters, Latvijas valsts prezidents (1993 – 1999) Guntis Ulmanis, Rīgas domes priekšsēdētājs (2007 – 2009) Jānis Birks, Kultūras ministre (2004 – 2009) Helēna Demakova, Kultūras kapitāla Fonda direktors Edgars Vērpe, Rīgas domes izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eižēnija Aldermane, Katoļu baznīcas mācītājs Andris Kravalis. Mēs ļoti ilgi cerējām palikt savā valstī un ļoti ilgi ticējām, ka mūsu valdība saprot: „ka mums, galvenokārt, nepieciešams dzīvot un ticēt tam, kas liek mums dzīvot un ticēt, ka ir KAUT KAS, kas liek mums dzīvot". (Arto)
Teātra Observatorijas kolektīvs un Gaļina Poliščuka
*Šarikovs – M. Bulgakova izveidots tumsonības arhetips
