Brīvos, nekad Romas impērijai nepiederējušos berberu tuaregus var sastapt Āfrikā, bet tad ir jādodas kontinentā iekšā Sahāras tuksneša virzienā. Zilos turbānos un zilos sejsegos tērptie vīri parādās kā brīnums starp sarkanām smalkām vēja nestām smiltīm un atkal ienirst tikpat sarkanās vairākstāvu kasbās – terasveida mājās, kas celtas no saulē sacietējušas sarkanas zemes.
Tuaregu vīrieši sedz savas sejas, kuras kādreiz bijušas baltas, bet kopš arābu iekarojumiem sastopam visas nokrāsas līdz pat tumšai. Literatūra tos sauc par zilajiem cilvēkiem, jo indigo krāsotie audumi ieēno ādu – gan baltiem, gan melnīgsnējiem tuaregiem, gan arī ziņkārīgiem eiropiešiem, kas ietinas krāšņajos drānas gabalos.
Tieši šis zilais ir uz mūžu savaldzinājis franču gleznotāju Mažorelu, kurš atbrauca uz Marakešu labot veselību, bet palika tur uz mūžu, atstādams pasaulei paradīzes dārzu – Mažorela dārzu, kurā putni dzied koši dzeltenas dziesmas pelēkzaļos kaktusos uz tuaregu zilā fona. Pat rudzupuķes nav tik zilas, kā skumjas par aizgājušo Īvu Sen-Lorānu, kurš glāba un kopa šo dārzu līdz pat savai nāvei jūnijā pirms gada.
