Viņa nāves cēlonis bija ložu ievainojumi vēderā un krūtīs. Aplūkojot ievainoto, visiem uzreiz kļuva skaidrs, ka Oskars Kolpaks nebūs dzīvotājs, un pēc īsas agonijas viņš mira. Jūs droši vien jautāsiet, kādēļ es mūsu nacionālo varoni saucu par “Kolpaku” nevis “Kalpaku”. To daru vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka viņš pats lietoja šādu sava uzvārda rakstību (to dažkārt skaidro tā, ka Oskars bija dzimis Cēsu apriņķa Meirānu pagastā, kur vietējā izloksnē “a” pārveidojas par “o”); otrkārt, gan krievu, gan vācu, gan latviešu tā laika dokumentos figurē tikai un vienīgi virsnieks „Kolpaks” un „Kolpaka bataljons”. Tikai vēlāk, jau pēc nāves, “Kolpaku” latviskoja par “Kalpaku”.
Oskars Kolpaks bija viens no drosmīgākajiem un talantīgākajiem latviešu 1.Pasaules kara virsniekiem. Kara laikā viņš uzdienējās līdz apakšpulkveža pakāpei, saņēma gandrīz visus iespējamos Krievijas impērijas apbalvojumus, arī pašu augstāko– Svētā Jura zobenu. Tomēr Latvijas vēsturē viņu pieminam kā pirmo latviešu nacionālo vienību komandieri.
Par to, kas īsti notika 6.marta pēcpusdienā meža klajumā pie Skrundas ceļa, vēl arvien īstas skaidrības nav. Lielā mērā tādēļ, ka sīkāka izmeklēšana par Kolpaka nāves apstākļiem tā arī netika veikta. Karā apšaudes starp “savējiem” (sevišķi sabiedrotajiem) ir diezgan ikdienišķa parādība, bet reti kad tās rezultātā bojā iet vienas puses augstakais komandējošais sastāvs. Līdz ar bataljona komandieri Oskaru Kolpaku todien krita studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis un jātnieku nodaļas komandieris Pēteris Krievs - bojā gāja tikai virsnieki.
Mežmalā sākoties apšaudei, Kolpaks, kā ierasts, pilnā augumā devās pie saviem karavīriem, teikdams: “Puļa – dura, kur vajadzīgs ķert, tur neķer, bet, kur slēpjas, tur viņa lien”. Tā viņš darīja vienmēr, iedvesmojot savus karavīrus. Tomēr “lode” šoreiz nebija “muļķe” – uz nelielo klajumiņu, kur parādījās Kolpaks, bija notēmēti vairāki ar optiskajiem tēmekļiem aprīkoti vācu smagie ložmetēji. Brašie latviešu virsnieki izrādījās viegls mērķis savu sabiedroto ložmetējniekiem. Tūlīt pēc veiksmīgajiem trāpījumiem vācieši pārtrauca uguni, Kolpaku mēģināja pārsiet un šajā brīdī, kā vēsta leģenda, pie mirstošā komandiera pieskrējis kapteinis Jānis Balodis, kuram Kolpaks esot teicis slaveno frāzi: “Balodi, paliec manā vietā!”
Balodis Kolpaka novēlējumu izpildīja, kļūstot par bataljona, vēlāk brigādes un noslēgumā visu Latvijas bruņoto spēku virspavelnieku. Ir gan vēl dažas citas, atšķirīgas liecinieku versijas par notikušo. Viena no tām vēsta, ka Kolpaks teicis nevis “Balodi, paliec manā vietā”, bet gan krievu valodā: “balodīt, paliec manā vietā” (Kolpaks slikti runājis latviešu valodā, jo 15 gadus bija pavadījis Krievijas militārajā dienestā). Ticamāka gan ir kāda cita versija – Kolpaks vispār neko nav teicis, jo ievainojumi plaušās un vēderā bija tik smagi, ka viņš vienkārši nebija spējīgs neko pateikt. Turklāt šeit nekas vairs nebija jāsaka – Balodim starp izdzīvojušajiem latviešu virsniekiem bija augstakā pakāpe un viņam gluži automātiski bija jāpārņem bataljona vadība. Un diez vai Kolpaks labprātīgi nodotu bataljona komandēšanu Jānim Balodim, kuru viņš ne visai ieredzēja.
Varētu jautāt, kādēļ Jānis Balodis apšaudes laikā neatradās kopā ar Kolpaku. Uz šo jautājumu ir viegli atbildēt – viņš nekad neatradās tur, kur bija dzirdama apšaude. Par to Kolpaks, piemēram, Balodi nikni lamāja Skrundas kaujas laikā 29.janvārī. Arī bataljona pirmajā kaujā pie Lielauces Jānis Balodis nepiedalījās. Vēl mīklaināka epizode Baloža biogrāfijā bija viņa krišana vācu gūstā 1915.gada sākumā, kad viņu, it kā ievainotu, vācieši sagūstījuši lazaretē. Baloža cīņu biedri gan runāja kaut ko citu – kapteinis Balodis neesot izpildījis pulka komandiera pavēli un ar rotu nevis atkāpies, bet uzbrucis. Rota nonākusi vācu slēpnī un, acīmredzot, sagūstīta kopā ar savu komandieri bez neviena šāviena (vismaz pulkā neviens neesot dzirdējis šāvienus).
11.martā vācu nemīlēto Kolpaku apglabāja Liepājas Ziemeļu kapsētā. Atvadu runas pavadīja turpat netālu stāvošo vācu karavīru smiekli un ņirgāšanās. Par latviešu vienību komandieri kļuva pagļēvais un vāciešiem lojālais Jānis Balodis, kurš savām vienībām pevēlēja ieturēt neitralitāti gan 1919.gada maija beigās, kad landesvērs un dzelzs divīzija Rīgā slepkavoja latviešus, gan Cēsu kauju laikā, kad igauņi un Zemitāna komandētie latvieši cīnījās ar vācu karaspēku.
