Neliels ieskats vēsturē. Latvijā jau divas reizes ir mēģināts rīkot seksuālo minoritāšu gājienu jeb praidu. 2005.gadā RD to atļāva rīkot, tad aizliedza, pēc tam tiesa atcēla aizliegumu, un RD bija spiesta to atkal atļaut. Seksuālo minoritāšu gājiens notika, lai gan sastapās ar naidu un dusmu izvirdumiem. Jāatzīst, ka arī atsevišķi 2005.gada praida dalībnieki atbildēja ar provokatīvi nepieklājīgu rīcību. 2006.gadā RD praida rīkošanu aizliedza un pirmās instances tiesa aizliegumu uzskatīja par pamatotu. Administratīvā apgabaltiesa vakar nosprieda, ka tas tomēr bija nepareizs. Lai gan praids 2006.gadā nenotika, homoseksuāli orientētie cilvēki saskārās ar nepieredzēti lielu vardarbību.
Tātad sausais atlikums ir skaidrs: ir divi pašvaldības aizliegumi un divi tiesas spriedumi, kas tos atzīst par nepamatotiem. Tas patiešām ir iepriecinošs fakts, ka tiesas ir nostājušās pulcēšanās brīvības sardzē. Temīdas lēmumi nākamreiz lēmējinstitūcijām liks kārtīgi pārdomāt vai aizliegums pulcēties ir patiešām pamatots. Varas struktūrām ir jāsaprot, ka pulcēšanās brīvības nodrošināšana ir viens no demokrātiskas valsts pamatbalstiem. Tas ir svarīgāks par iespējamo sabiedriskās kārtības traucēšanu. Īstenībā, ar to kārtību ir drusku jancīgi– it kā mums policisti nebūtu. Ja kāds satraucas par savu drošību, tad vienkārši var neieplānot savas gaitas konkrētajā vietā vai laikā, kad notiek kādas grupas pulcēšanās.
Tāpat jācer, ka arī kādi ar konkrēto cilvēku sanākšanu neapmierinātie politiķi mazāk lietos provokatīvus izteikumus. Un iekšlietu ministrs (tagad par laimi mums ir cits) neizplatīs paziņojumus, par to cik viss briesmīgi var beigties. Šāda politiķu attieksme bija par pamatu policijas pasivitātei, kura 2006.gadā pienācīgi neaizstāvēja seksuālās minoritātes no vardarbības. Ikvienam ir jāsaprot, ka šogad mēs nedrīkstam to pieļaut. To, ka miermīlīgus dievlūdzējus apmētā ar ekskrementiem, to, ka seksuālo minoritāšu pārstāvei spļauj sejā vai apmētā ar olām. Ja arī šogad notiks seksuālo minoritāšu aktivitātes, tad sabiedrībai ir jāpavēsta, ka nebūs nekāda iecietība pret homofobiju.
Jā, pilsoņu (un nepilsoņu) vidū ir daudzi tradicionālo vērtību aizstāvji, kuri satraucas par ģimeni kā institūtu. Viņiem ir tiesības aizstāvēt vērtības un satraukties par ģimeni. Tomēr tas ir jādara pieklājīgi un kultūrāli. Ja Tu esi pret homoseksuālajām attiecībām, tad šis viedoklis ir jāizsaka neaizskarot citu cilvēku cieņu un godu. Konservatīvajiem ir lieliska iespēja pieteikt savu antimītiņu, kurā paust neapmierinātību ar seksuālo minoritāšu aktivitātēm. Ka zināms daudzi pret praidu noskaņoti cilvēki ir mazāk vai vairāk saistīti ar kristīgajām draudzēm. Varbūt tas skanēs ironiski, bet tādā gadījumā būtu labi, ja protesti noritētu kristīgā lēnprātībā. Tas nozīmē – bez cilvēka cieņu aizskarošu vārdu lietošanas, nemaz nerunājot par kādu fizisku ietekmēšanas veidu.
Pulcēšanās brīvība nevar būt visatļautība. To nevar izmantot, lai pārkāptu cilvēktiesības vai kurinātu naidu. Taču ir svarīgi ikvienam ļaut likumīgi izpausties. Pat ja mūsu viedokļi atšķiras.