Sākšu ar noziegumiem. 1927.gada 11.martā risinājās notikumi, kuri būtiski ietekmējuši izklaides industrijas attīstību līdz pat mūsu dienām, kļūstot par iedvesmas avotu neskaitāmām filmām, bestselleriem un videoklipiem. Šajā dienā notika pirmā inkasācijas bruņumašīnas aplaupīšana ASV. Netālu no Pitsburgas tā uzbrauca uz mīnas, sprādzienā tika ievainoti pieci apsargi, un Pitsburgas ogļu kompānija zaudēja 104250 dolārus.
Ne mazāk dramatiskas sekas bija 1972.gada 15.marta notikumam, kad savu pirmizrādi Ņujorkā piedzīvoja viena no visu laiku labākajām mākslas filmām „Krusttēvs”. Jau pirmajā nedēļā Frensiss Fords Kopola un dons Karleone nopelnīja piecus miljonus dolāru. Stāsts par mafijas klana likteņiem aizrāva ne vien mājsaimnieces un kino kritiķus, bet arī iedvesmoja noziedzīgo pasauli (arī bijušajā PSRS) uz jauniem „varoņdarbiem”.
Kriminālo aktivitāšu kontekstā marta vidus ir bijis ārkārtīgi neveiksmīgs cēzariem. Šo tradīciju 44. gadā pirms mūsu ēras aizsāka Gajs Jūlijs Cēzars, kurš 15.martā, neskatoties uz vairākiem brīdinājumiem, devās uz Senātu, kur piedzīvoja nežēlīgu izrēķināšanos. Sazvērnieki, kuri, noslepkavojot Cēzaru, cerēja atjaunot Romas republiku, ar vairākiem desmitiem naža dūrienu gluži vai sakapāja valdnieku. Tūlīt pēc atentāta Roma ieslīga haosā un pilsoņu karos. Vienīgais Cēzara nogalināšanas ieguvums, bija tāds, ka Romas impērija izvairījās no militārās kampaņas Irākā (tās sākums tika plānots 18.martā), kura nevienai impērijai neko labu nav nesusi.
Vēl viena cēzara slepkavība notika 1881.gada 13.martā, kad teroristu bumbas sprādziena rezultātā Pēterburgā gāja bojā cars (šis tituls atvasināts no tā paša „cēzara”) Aleksandrs II. Imperatoru, kura lielākais sasniegums bija dzimtbūšanas atcelšana visā Krievijā, tronī nomainīja daudz veiksmīgākais Aleksandrs III. Pret viņu šajā pat dienā, tikai sešus gadus vēlāk, arī tika organizēts atentāts. Piecpadsmit minūtes pirms uzbrukuma policija arestēja sešus sazvērniekus, kuriem tika atņemtas divas lielas bumbas un grāmata ar dinamītu. Abus atentātus ievērojami atšķīra ne vien to rezultāts, bet arī sazvērnieku liktenis. Ja 1887.gada uzbrukuma organizētājiem piesprieda nāvessods, tad Aleksandra II slepkavām 1926.gada 14.martā ar īpašu lēmumu tika piešķirtas personālās pensijas.
Cēzaru neveiksmes turpinājās arī 20.gadsimtā. 1917.gada 15.martā pēdējais Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa. Diemžēl brīvprātīgā atteikšanās neglāba viņu no Gaja Jūlija likteņa – iespējams, tā ir tikai sakritība, bet Nikolaju II un viņa ģimeni asiņaini noslepkavoja Jekaterinburgā 1918.gada jūlijā. Vēl arvien klīst baumas, ka šajā slepkavībā piedalījušies arī latvieši, tomēr tas neatbilst patiesībai, jo latviešu strēlnieki tika izmantoti bijušā cara ieslodzījuma vietas ārējā apsardzē un netika izmantoti asiņainajā slaktiņā. Ar vai bez latviešu līdzdalības, bet „marta īdas” bija liktenīgas gan pirmajam, gan pēdējam cēzaram. Loks bija noslēdzies.
Ja Jūlijam Cēzaram būtu bijis telefons, iespējams, viņš nebūtu kliedzis: „Arī tu, Brut?” bet aizsūtījis nodevējam īsziņu. Domājams, ka Romeo un Džuljetas laulības dzīvi telefons droši vien arī būtu ievērojami atvieglojis. 1876.gada 10.martā sākās jauna ēra cilvēces komunikācijā ar Aleksandrs Bella lūgumu savam asistentam: „Mister Vatson, nāciet šurp. Jūs man esat vajadzīgs.” Tā bija pirmā veiksmīgā telefona saruna cilvēces vēsturē. Daži skeptiķi gan uzskata, ka Vatsons tikai centies izdabāt savam priekšniekam, kuram līdz tam nekādi nebija izdevies veiksmīgi nodot vajadzīgos skaņas signālus. Liktenīgā saruna starp Bellu un Vatsonu vēlreiz tika atkārtota 1915.gadā Ņujorkā, kad viņi tika uzaicināti atklāt pirmo transkontinentālo telefona līniju. Uz Bella lūgumu ienākt pie viņa, Vatsons, kurš tobrīd atradās Losandželosā, atbildēja, ka, lai to izdarītu, viņam būs vajadzīgas vismaz divas nedēļas.