Netālā nākotnē pasaule ir pārdzīvojusi Apokalipsei līdzīgu katastrofu, kad epidēmijas rezultātā gandrīz pilnībā ir iznīcināta cilvēku rase, kādu to mēs pazinām līdz šim. Tagad zemeslodi apdzīvo asinskāri mutanti ar vampīru spējām un dzīvesveidu. Taču cilvēcei ir cerība uz izglābšanos. Šīs cerības vārds ir Roberts Nevils un viņš dzīvo Ņujorkā. Dienā viņš tukšajās pilsētas ielās bezcerīgi meklē izdzīvojušos, bet naktī slēpjas savā mājā, kur cenšas atrast līdzekli, lai pārvērstu mutantus atpakaļ cilvēkos.
Recenzija:
Ir 2012.gads un no cilvēkiem atbrīvotajā Ņujorkā pa ielām klīst pret sērgu nezināmu iemeslu dēļ imūnais zinātnieks Roberts Nevils un viņa uzticamais suns. Zinātnieks, saprotams, nav sirms, pus jucis vīrs ar pudeļdibenu biezuma brillēm. Nē, šajā lomā iejuties Vils Smits un zinātniski garīgo pasauli sabalansē ar laicīgo fiziskās pievilcības pasauli.
Tā jau neko vispār, meditatīvs miers, pa zaļumu ieskautajām ielām dzīvot turpina visāda paveida flora un fauna, nekādi satiksmes sastrēgumi, gatavā idille. Tomēr mazais cilvēks lielajā, tukšajā Ņujorkā jūtas vientuļš un apjucis, arī fakts, ka inficētie cilvēciņi pārvēršas par hiperaktīviem zombijiem un atstāj savas mītnes pēc saulrieta, lai medītu, nav nekas iepriecinošs. Tā nu viņš tur klīst un cer satikt kādu izdzīvojušo un eksperimentē laboratorijā, cerot iegūt vakcīnu. Tā tās dienas paiet, līdz notiek kaut kas pavisam necerēts...
Vārdu sakot, vēl viena variācija par to, kā būtu, ja pēkšņi visa, nu labi, gandrīz visa ņudzošā cilvēku masa pazustu ellē ratā un apstātos nervozais ikdienas ritējums. Terorisms, putnu gripa, mutes nagu sērga, klimata pārmaiņas un kas tik vēl nē, šīs visas mūsdienu pasaules reālijas kino industrijas pārkairinātajai fantāzijai sagādā gana daudz materiāla un, protams, arī bez visa tā šādas domas gribi negribi iešaujas prātā.
Filmas scenārija pamatā ir 1954. gada stāsts, to sarakstījis Ričards Matesons. Izrādās, šis literatūras gabaliņš ekranizēts jau divas reizes – 1964.gadā un 1971.gadā un „ Es esmu leģenda” ir tātad trešais variants. Tas, ka kino gardēža ēdiens ir jau trešo reizi uzsildīts nav tik ļoti jūtams, vairāk samanāmi dažādu motīvu un konkrētu tēlu aizlienējumi no pērno gadu Holivudas krājumiem. Nāvīgo vīrusu izpļautās pilsētas tēma un inficēto briesmoņu bari arī nav nekas jauns, atcerēsimies kaut vai „28 nedēļas vēlāk” un ne vienu vien citu filmiņu. Lieki piebilst, ka zombiji cilvēkēdāji, jau n-to reizi nav nekas sajūsmas vērts, ja vien neesat audzis mucā, protams, un redzat tos pirmo reizi. Kaitinošākais, ka autori pat nepacenšas ko uzlabot un pafantazēt, bet paļaujas uz datora procesoru un programmu iespējām. „Resident Evil” kā iedvesmas avots zombijiem cilvēkiem, zombijiem suņiem, manuprāt, ir vai nu absolūta radoša slinkuma pazīme vai arī bailes ieviest ko svaigu. Filmu caurvij datoru ģenerētu efektu gūzmas un vietām jau pavisam sāk izskatīties kā datora ekrānā. Varbūt mērķauditorija ir jaunieši, kam datorspēles ir ikdiena? Diez vai, jo klusā, meditatīvā noskaņa vismaz sākumā liecina par ko citu.
Vilam Smitam neslikti izdodas iejusties Manhetenas Robinsona Kruzo lomā un viņa izmisums un bezcerība tukšajā Ņujorkā nospēlēta labi. Nav jau viegli būt vienīgajam aktierim un saglabāt skatītāja interesi, bet Vilam tas ir izdevies un par aktierspēli nav kur piesieties.
Piesieties nevar arī vizuālajiem efektiem, ja vien nav apnikuši pierastie datoru triki. Starp citu, izmirušās pilsētas ainas ir daļa no tā, kas, manuprāt, filmā ir ievērības cienīgs. Padomāts par katru sīkumu, iekaitot grafiti, kas vēsta, ka dievs mūs joprojām mīl - asprātīgi.
Bet scenārijā gan ir ļoti daudz lāpāmu vietu, jo varētu vai veselu listi izveidot par Holivudiskajām muļķībām un ainām, kas ignorē jebkādus elementārās loģikas likumus un nonāk pretrunās. Tās nevar nepamanīt, pat ja nav nodoma bargi kritizēt un analizēt ekrānā redzamo.
Neatstāj sajūta, ka filmas pirmajā daļā tiek izšauts viss pulveris un atliek tikai turpināt slaktēt zombijus, ja bez tā veidotāji būtu pamanījušies iztikt, tad, iespējams, sanāktu kaut kas daudz baudāmāks. Kopumā tāda zinātniskā fantastika-šausmene sanākusi, ar pietiekoši daudz labām vietām, lai to norakstītu pavisam, bet visu sabojā nodevas komercijai un ierastajam. Tāds Holivudas mēģinājums uzcept kaut ko mazliet oriģinālāku kā parasti, bet izdodas tas ar grūtībām, veci ieradumi tik viegli nemirst. Pārāk daudz, šķiet, kalkulēts, lūk, šitais skatītājiem patiks, šitais ne tik. Vils Smits ir uzdevuma augstumos, bet pārējais pamatīgi klibo. Nezinu kā Jūs, bet mani filma līdz galam nepaņēma savā varā.
Lomās: Will Smith, Salli Richardson, Paradox Pollack, Thomas J. Pilutik
Režisors: Francis Lawrence
Mājas lapa: http://iamlegend.warnerbros.com
